Pirms 780 gadiem notika sīvas cīņas Mežotnē. Tās var uzskatīt par 13. gadsimta lielākajām kaujām mūsu novadā, par norises vietu un gaitu ir daudz vēsturisko liecību.
Pirms 780 gadiem notika sīvas cīņas Mežotnē.
Tās var uzskatīt par 13. gadsimta lielākajām kaujām mūsu novadā, par norises vietu un gaitu ir daudz vēsturisko liecību. Lai gan daži pētnieki slaveno Saules kauju ir saistījuši ar tagadējo Bauskas rajona teritoriju, hipotēzei trūkst pierādījumu.
13. gadsimta sākumā krustneši vispirms Latvijas teritorijā sāka lībiešu un latgaļu pakļaušanu, Zemgali kādu laiku neskarot. Šeit notika vācu un zemgaļu sadarbība, karojot pret lībiešiem un lietuviešiem.
Mežotnieki negrib kristīties
Attiecības sarežģījās 1219. gadā, kad Mežotnes sūtņi ieradās Rīgā un lūdza palīdzību cīņā pret lietuviešiem. Bīskaps Alberts prata izmantot situāciju un piedāvāja atbalstu ar nosacījumu, ka mežotnieki kristīsies. Pēc aptuveni 300 zemgaļu kristīšanas vācu karaspēka vienība apmetās Mežotnes pilī. Savukārt Tērvetes valdnieks Viestards (arī Viestarts, Viesturs) negribēja pieļaut vāciešu nostiprināšanos Zemgalē un uzbruka Mežotnei. Labi nocietināto pili pirmajā triecienā neizdevās ieņemt, tāpēc Viestards uzbruka vācu papildspēkiem, kas ar kuģiem tuvojās pa Lielupi. Viņi tika sakauti, un Mežotnes vācu garnizons, necerot bez papildspēkiem ilgi noturēties, pameta pili. Mežotnieki atteicās no nesen pieņemtās kristietības un kopā ar Viestarda vīriem nostiprināja pils nocietinājumus. Viņi saprata, ka nākotnē gaidāms krustnešu atbildes uzbrukums.
Uzbrūk senpilsētai un pilij
1220. gada februārī bīskaps Alberts sapulcināja tam laikam lielu karaspēku – 4000 vāciešu, kā arī 4000 kristīto lībiešu un latgaļu. Šis karaspēks bija sagatavojies grūtām cīņām, jo līdzi veda dažādas ierīces piļu ieņemšanai. Mežotnes senpilsētu krustneši ieņēma visai viegli, bet kaujas ilga «daudz dienu», tā lasāms «Indriķa hronikā». Tas notika pēc visiem toreizējiem karamākslas likumiem: tika būvēts piebīdāmais aplenkuma tornis, aizsarggrāvis aizbērts ar koku stumbriem, notika parakšanās zem aizsargvaļņa. Pils aizstāvji tika apšaudīti ar arbaletiem un izmantojot akmeņu metamās mašīnas. Hronika liecina, ka tika lietotas gan ar mazākiem akmeņiem darbināmas paterellas, gan arī viena ar sevišķi lieliem akmeņiem, kuras raidītās «lodes» koka aizsargsienas salauza «kā skalus». Tādā veidā mežotnieku pretestība pamazām tika pārvarēta.
Saprotot, ka ilgi noturēties vairs neizdosies, zemgaļi centās sarunās gūt pēc iespējas maigākus padošanās noteikumus, tomēr krustneši «viņus aicināja atdot pili ar visu, kas tajā bija, lai saglabātu dzīvību». «Ticības aizstāvjus» vilināja ne tikai kristietības izplatīšanas ideja, bet arī gaidāmais kara laupījums. Zemgaļi savu mantu negribēja atdot, tālab cīņas atsākās ar jaunu sparu.
Iekarotāji sagrābj laupījumu
Tikai nākamajā rītā zemgaļi sāka padoties un pa vienam nokāpa no pils nocietinājumiem. Kad jau ap 200 mežotnieku bija padevušies, tuvumā parādījās Viestards ar saviem zemgaļiem un lietuviešiem. Vācieši pārkārtojās cīņai uz lauka, kā arī nogalināja lielu daļu gūstekņu. Viestards šoreiz cīņā neiesaistījās, laikam jau pretinieka pārspēks bija acīm redzams. «Indriķa hronikā» tālāk lasāms: «Pilī palikušie, redzēdami savējos nokautus, vairs neuzdrošinājās iznākt laukā. Kauja atsākās: lidoja bultas, līvi un leti no aplenkumtorņa daudzus nogalināja ar šķēpiem, tika aizdedzināti sārti, paraktais valnis līdz ar aizsargsienu jau slīdēja lejup.» Tālākā pretestība bija bezcerīga, tāpēc atkal tika lūgts miers, šoreiz prasot tikai saglabāt dzīvību.
Hronika vēsta, ka pils aizstāvji pametuši Mežotni kopā ar sievām un bērniem, bet iekarotāji tur guvuši visai prāvu laupījumu: naudu, zirgus, citus lopus un pārējo mantību. Pēc izlaupīšanas pils tika nodedzināta, bet kristīgās ticības nesēji «ar visu laupījumu atgriezās Līvzemē un pateicās Dievam par to, ka atmaksāts šai divkosīgai tautai, kas aizmirsusi savus solījumus, bija atmetusi Kristus ticību, apsmējusi kristības žēlastību un nebija baidījusies no jauna aptraipīties ar pagānu ritiem». Tādu vērtējumu zemgaļiem deva tā laika hronists un arī citi «krietnie kristieši».
Pēc Mežotnes nopostīšanas krustneši uz palikšanu Zemgalē neapmetās, pēc kāda laika zemgaļi pili atkal atjaunoja. Turpmākās cīņās Mežotnei vairs sevišķi svarīga loma nebija, par zemgaļu pretestības centru kļuva Tērvete.
Lielākais nocietinājums Zemgalē
Kas bija Mežotne pirms uzbrukuma? Vispirms jau lielākā Zemgales novada – Upmales – centrs. Pils ar 3500 m² platību ir pats lielākais zemgaļu nocietinājums. Ap to ir bijusi apjomīga senpilsēta – 13 hektāru liela. Mežotne ir bijusi arī Zemgales lielākais tirdzniecības centrs, ko nodrošināja ērtais Lielupes ūdensceļš (toreizējo kuģu nelielā iegrime ļāva pa Lielupi kuģot visu sezonu). Arheoloģiskie atradumi liecina par prasmīgu amatnieku darbību šajā apvidū. Daudzi pētnieki uzskata, ka arābu ģeogrāfa Idrisi 1154. gada pasaules kartes aprakstā minētā Medsūna ir tā pati Mežotne. Viņš rakstījis, ka Medsūna ir liela, ar iedzīvotājiem bagāta pilsēta, kuras iemītnieki pielūdz uguni.
