Pagājušas marta sēras, 70 gadu, kopš padomju okupācijas vara iztīrīja Latvijas laukus no «kulakiem», meža brāļu atbalstītājiem un citiem nacionālistiem. Vēsturniekiem vēl nav vienota redzējuma, kas īsti sastādīja izvedamo ģimeņu sarakstus. Vieni apgalvo, ka tie tapuši augstākās čekas kantoros un vietējā vara tikai pāris nedēļu pirms akcijas zinājusi konkrēto upuru vārdus, Maskava novadījusi vien pārvietojamo cilvēku skaitu katrai Baltijas valstij, kas, kā zināms, tika izpildīts ar uzviju. Otri – nekas nevarēja notikt bez vietējās varas līdzdalības.
Taisnīguma jautājums
Ir ne mazums liecību, ka vēsts par izvešanām virmojusi jau labu laiku pirms. Daži pat paspējuši vērtīgākās mantas aizvest pie radiem vai kaimiņiem, kāds pabēdzis uz valsts «otru galu», cits pakļāvies liktenim, zinot, ka neizpildāmais «kulaku» nodoklis tik un tā novedīs cietumā vai nometinājumā Sibīrijā. Vēl kādi pratuši atpirkties, un viņu vietā aizvesti citi. Mana radiniece, iepazīstoties ar ģimenes lietu Valsts arhīvā, atklājusi, ka viņas, tolaik vidusskolas audzēknes, vārda izvedamo sarakstā nav bijis, bet atradies dokuments, kurā vietējā čeka ziņojusi Novikam, ka tāda un tāda pilsone «izteikusi vēlēšanos» («izjavila želaņije») doties līdzi ģimenei, ko vietējā čeka žēlīgi atļāvusi. «Kravas pavadzīmē» kārtībai jābūt, un kļūda izlabota.
Kā vērtēt Kauliņtēva «mīksto sirdi», saudzējot savējos vienā no Latvijā pirmajām kopsaimniecībām «Lāčplēsis», ja vietējā vara sarakstu tapšanā nebija iesaistīta? Turklāt iztrūkums tika kompensēts uz citu nelaimīgo rēķina. Absurda ir tīmeklī izvērstā verbālā uzbrukuma lavīna Valsts prezidentam Raimondam Vējonim par viņa uzrunu 25. martā pie Brīvības pieminekļa – kā prezidents atļāvies pateikt, ka noziedzīgo rīkojumu izpildītāju vidū bijuši arī latvieši! «Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības,» sacīja R. Vējonis. Viedi vārdi. Liecinieku tūkstoši vēl ir dzīvi, arhīvi glabā VDK un citu represīvo institūciju dokumentus ar kolaboracionistu vārdiem. Arī manas ģimenes likteni «izlēma» meitene ar dzidri latvisku vārdu un uzvārdu. Politiskie komentētāji apšauba, vai atceres diena un vieta bijušas šādiem izteikumiem piemērotas un vai par holokaustu prezidents varētu atļauties teikt ko līdzīgu. Protams, ka ne. Šoreiz latvietis runāja par latviešiem, no kā varētu iedvesmoties arī citi…
Izvēles var arī nebūt
Latvijas Televīzija melnajās marta dienās rādīja dokumentālo filmu «Lustrum» par t. s. čekas maisiem un to saturu. Neliegšos, esmu ieskatījusies mani interesējošo apriņķu kartītēs. Pārsteidza tikai pāris cilvēku, ar kuriem neoficiālās sarunās ilgstoši esam bijuši abpusēji atklāti, bet nekādu seku nav bijis. Tomēr pārdomām viela ir. Līdz nodevībai cilvēks laikam gan nonāk kādā izšķirīgā brīdī, kad jāizvēlas – pakļaut sevi šantāžai, pat tiešiem draudiem vai parakstīties par kalpošanu noziedzīgai varai, cerot uz «gan jau kaut kā izlocīšos».
Jādomā arī par mums, kuru vārdu kartītēs nav. Žonglējām kā uz virves, no vienas puses, saglabājām savu valsti gana spēcīgu garā, lai nomestu apspiestības važas, no otras puses, šī mērķa sasniegšanai esam nodevuši tos ideālus, kuru dēļ simtiem patriotu ziedojuši dzīvību. Esam bijuši izšķiršanās priekšā – aiziet pagrīdē vai pildīt varas diktātu, cerot vai pat necerot, ka kaut kas mainīsies šajā monstrā, ko sauca par PSRS.
Lai saglabātu Dziesmu svētkus, bija jāupurē pašcieņa, uz Meža parka lielās estrādes marša ritmā jāuzlaiž sarkanarmiešu rota, bet gājienā jāieplūdina profesionālo skolu brašās bundzinieces. Koru repertuārā jāiekļauj odas gaišajai nākotnei – komunismam. Kultūras nami, klubi, sarkanie stūrīši un jebkura saieta vieta bija jārotā ar mūsu tautai svešiem simboliem. Rakstus presē kuplinājām ar obligātiem citātiem no Ļeņina rak-stiem. Skolā mācīja un mācījās falšu vēsturi, arī pašsaglabāšanās instinkta vadīti, ko nespēj vai negrib saprast uz brīvo pasauli emigrējušie tautieši.
Iepriekš minētās dokumentālās filmas kadros redzamas «stūra mājas» sastatnes ar strādniekiem, kuri gludina un poš nama ārsienas, liekot saprast, ka šīs ēkas iekšpuse, arī plašākā nozīmē, paliks kā bieds nākamajām paaudzēm – nenotīrāma un baisa.
Lidijas Lasmanes-Doroņinas komentāri filmas gājumā ved uz piedošanu, uz Dieva klātbūtni un gudrību. To var pieņemt vai nepieņemt, bet citas izejas nav. Paliek jautājums, kādi mēs būtu – padomju ārprātu piedzīvojušie un tehnoloģiskā pro-gresa digitalizētie –, ja atkal nonāktu izvēles priekšā. Ļaunākajā gadījumā izvēles var arī nebūt.
Neaiztieciet krauķus!
Atceres un piemiņas dienās sazinājos ar draudzeni, kura izsūtījumu pārdzīvojusi divreiz. Kā bērns atgriezusies Latvijā 1946. gadā, kad paaugusies līdz pilngadībai, pa etapu izsūtīta vēlreiz. Viņu nomāc duālas izjūtas, kad visās malās skan pieklājības un pienākuma frāzes, lai atkal apklustu līdz nākamajai reizei, bet dažu jaunākās paaudzes indivīdu vēstures nezināšana un maldīga spriedelēšana par pašu neizjusto pat aizskar.
Piemiņas vietā Brīvības bulvārī Bauskā arī šajā pavasarī manu interesi piesaistīja neiztrūkstošie krauķi. Viņu kolonija iekārtojusies vistuvāk represēto piemineklim. Viņiem savs strikts rituāls saskaņā ar notiekošo tuvāk zemei. Te izlido no pērkļiem, te saplok tajos, un iestājas pilnīgs klusums. Pat vijoles dziedājumam pieklājīgi krauķisks fons. Vērojot pulciņu atnākušo, ziedus un vējā trīsuļojošās sveču liesmiņas, lēšu, cik ilgi vēl, kad atceres brīdī te salidos tikai krauķi. Uzticīgi un patiesi.
