Nepilni 20 tūkstoš pilsoņu Bauskas rajonā 2006. gada 7. oktobrī devās uz vēlēša-nu iecirkņiem.
Nepilni 20 tūkstoš pilsoņu Bauskas rajonā 2006. gada 7. oktobrī devās uz vēlēšanu iecirkņiem. Viņiem, kā arī pārējiem rajona iedzīvotājiem par gada laikā Saeimā paveikto stāsta Tautas partijas (TP), par kuru rajonā nobalsoja 5112 pilsoņu, deputāts JURIS DALBIŅŠ un partijas “Jaunais laiks” (JL, 3674 balsis) deputāte LINDA MŪRNIECE.
Nosauciet pozitīvo, ko gada laikā izdevies paveikt!
Linda Mūrniece: – Atrodoties opozīcijā, darba specifika ir citāda nekā pozīcijas partijām. Tagad nākas samierināties ar “sargsuņa” lomu, jo konkrēti priekšlikumi un iniciatīvas netiek atbalstīti. Tomēr ir viens darbs, ko izdevies paveikt – Saeima konceptuāli atbalstījusi JL priekšlikumu Krimināllikumā. Saskaņā ar to, netiks apžēloti noziedznieki, kas izdarījuši noziegumus pret bērniem. Tāpat JL pievērsa sabiedrības uzmanību drošības likumu grozījumiem, un valdība neizdarīja iecerēto – nepanāca pilnīgu kontroli pār drošības iestādēm.
Juris Dalbiņš: – Izdevās saglabāt valdības pēctecību. Jautājumus, kurus sāka risināt iepriekš, varēja skatīt tālāk šajā valdībā.
Šīs Saeimas darbs raksturīgs ar to, ka pozīcija ignorē
jebko, ko iesaka opozīcija. Kā izskaidrotu šādu situāciju?
L. M.: – Vienīgais opozīcijas priekšlikums, kas ticis atbalstīts, bija “Grozījumi krimināllikumā attiecībā pret noziedzniekiem, kas izdarījuši noziegumus pret bērniem”. Pārējos gadījumos, pat tad, ja priekšlikumi ietver pašas pozīcijas iepriekš dotus solījumus, tie konsekventi netiek atbalstīti. Tas liecina par cinismu pret lielu daļu vēlētāju, kas balsojuši par opozīcijas partijām.
J. D.: – Tā nav, ka par opozīcijas priekšlikumiem, ja tie ir labi sagatavoti, netiek nobalsots. Gada laikā bijuši priekšlikumi, kuri ir atbalstīti, pielabojot no pozīcijas puses tikai nianses. Esot ilgāku laiku Saeimā, varu salīdzināt – iepriekšējos gados opozīciju iesniegtie priekšlikumi bija kvalitatīvāki. Šoreiz ir asāki uzstādījumi un iebildumi, bet kvalitāti mēs nevaram pieņemt.
Šajās dienās skaļāk nekā jebkad izskanējuši protesti līdz pat tautas prasībai par Saeimas atlaišanu. Ko tas nozīmē?
L. M.: – Situācija ilgstoši ir kritiska, un valdošā koalīcija ignorē daudzus protestētājus. Parlamenta atlaišana būtu iespēja ievēlēt jaunu Saeimu. Domāju, šoreiz vēlētāji skaidri zinātu, ko grib panākt.
J. D.: – Nevar teikt, ka tikai Saeima slikti strādā. Lēmumu pieņemšana ir liels kompromiss. Mēs baudām šī kompromisa rezultātu, kas ne vienmēr ir tik labs, kā gribētos. Neesmu pārliecināts, ka, atlaižot Saeimu, ievēlēsim citādāku sastāvu. Šī Saeima ir spējīga strādāt atlikušos gadus. Protams, mūsu darbs ir jāuzlabo.
Vai ministru prezidents Aigars Kalvītis ir saguris un iespējama premjera maiņa?
L. M.: – Ministru prezidents jau ilgstoši pārvērtē savu lomu šīs valsts dzīvē. No pašpasludināta stabilitātes garanta viņš ir pārvērties krīzes garantā. Katrs nākamais viņa solis, lēmums valsti ved arvien lielākā nestabilitātē. Premjera un valdības maiņa ir vienīgais, kas vēl kaut ko var glābt.
Premjera viedokļi dažkārt rada bīstamību valsts iekārtai. Viņa publiskie izteikumi, ka jādiskutē par iespēju valdībai atlaist Saeimu, liecina par tieksmi uz totalitārismu.
J. D.: – Par premjera fizisku nogurumu un nevēlēšanos strādāt nevaru teikt, ka tas tā ir. Loģiski, jebkurš cilvēks kaut kad prasās pēc pārmaiņām, bet partijā nav bijušas tādas sarunas, Aigars Kalvītis ir gatavs strādāt. Ne kuluāros, ne diskusijās ar partijas biedriem, valdes locekļiem nav spriests par Gundaru Bērziņu kā iespējamo Kalvīša vietnieku. Premjers izprot situācijas, kurās ir pieļautas kļūdas. Analīze notiek.
Cik liela ir vienprātība jūsu partijā? Vai var runāt par
iekšējo opozīciju, kas novestu pie citām nostādnēm partijā, varbūt pat līdz strādāšanai vienotā koalīcijā?
L. M.: – Šajā valstij dramatiskajā laikā ikviens “Jaunajā laikā” sapratis, ka vienīgais veids, kā mēs varam palīdzēt valstij, ir strādāt kopā. Ir pārvarētas personiskas pretrunas un domstarpības. Strādāšana kopā ar TP iespējama vienīgi citā koalīcijā un pēc nopietnām debatēm par pamatprincipiem.
J. D.: – Ir pilnīgi normāli, ka mums atšķiras domas par vienu vai otru jautājumu. Ir viedoklis, kuru skaidrojam, cenšamies pierādīt. Mēs par to diskutējam partijā, bet lēmumu pieņemšanā esam vienoti. Partijā neveidojas dažādi grupējumi. Par iekšējo opozīciju es nevaru runāt.
Kas notiek ar Latvijas ekonomiku?
L. M.: – Tas, ka valsts ekonomikā valda krīze, ir pārāk maigi teikts. Tajā pašā laikā valdībai un valdošajai koalīcijai ir vienalga, ko domā skolotāji, ārsti un policisti. Tādu kaunu kā pēdējā plenārsēdē valsts vēl nebija piedzīvojusi. Policisti formās piketēja pie Saeimas, sakot, ka viņu bērniem nav, ko ēst. Bet koalīcija pēc Kalvīša pavēles nobalsoja par nākamā gada budžetu, absolūti nekaunoties. Par budžetu, kur nav solīto algu pielikumu ne ārstiem, ne skolotājiem, ne policistiem.
J. D.: – Nepiekrītu apgalvojumam, ka valsts ekonomikā ir dziļa krīze. Jā, dzīves līmeņa paaugstināšanās nav tik liela, kā bijām cerējuši, tāpēc cilvēki ir uz ielas.
Vienlaikus vēlos uzsvērt, ka šis nepopulārais lēmums par algu paaugstināšanas apturēšanu ir jāpieņem solidāri. Plānotie pielikumi tiek piebremzēti visiem vienādi.
Valsts ekonomiskais organisms nav pareizi organizēts, lai saņemtu lielu naudu no Eiropas. Pareizāk būtu bijis no sākuma sakārtot mehānismu, bet mūsu laika limits līdz šim to nav ļāvis izdarīt. Tāpēc mēs tagad risinām šo problēmu.
Cik liela ir jūsu deputāta alga šomēnes?
L. M.: – 920 latu. Nezinu, kāda tā būs pēc 1. janvāra. Saeimai ir iespēja nepalielināt deputātu algas.
J. D.: – Godīgi sakot, uzreiz nepateikšu. Pašlaik es saņemu parlamentārā sekretāra algu, tā ir aptuveni 1300 vai 1400 latu. Deputāta algu es nesaņemu. Ir tikai kaut kāda neliela piemaksa par kancelejas izdevumiem, par komisijas vadīšanu man ir 140 latu piemaksa. Saņemu arī kompensāciju par personiskā transporta izmantošanu darba vajadzībām.
