Šķiet, vārds «Eiropa» šonedēļ tiek lietots visās malās. Taču arī šajā publikācijā bez tā nevar iztikt, tikai kāds burts ir priekšā jāpieliek.
Šķiet, vārds «Eiropa» šonedēļ tiek lietots visās malās. Taču arī šajā publikācijā bez tā nevar iztikt, tikai kāds burts ir priekšā jāpieliek.
«Bauskas Dzīve» Rīgā tikās ar grupas «A-Eiropa» solistu Artūru Duboku. Sarunai vairāki iemesli: pirms pāris mēnešiem iznākušais otrais «A-Eiropas» albums «Tici sapnim», arī kārtējā iespēja vērot Artūra un viņa grupas uzstāšanos Bauskā jau pēc nedēļas.
Vai, koncertējot pa visu valsti, esi pamanījis, kāda Latvija izskatās? Kā tev tā patīk?
– Tiešām, ir iepazītas vietas, par kuru eksistenci es, jau ilgus gadus Latvijā dzīvojot, pat nebiju iedomājies. Tādas ir Bunka, Kurmene. Dažreiz ir gadījies pavērot apkārtni, satikties ar cilvēkiem. Man Latvija patīk ar savu mierīgumu. Tik mierīgi kā pie mums, īpaši laukos, nav nekur. Atgriežoties pilsētā, nereti pārņem pat tāda kā smaguma sajūta, asaras sariešas acīs. Tūlīt atkal sāksies intrigas – dzīves, karjeras, rutīnas, visas šīs «privātās dzīves».
Vairāki tavi videoklipi filmēti dienvidos, arī grupa daudz uzstājas dienvidu valstīs. Kāpēc esi tāds siltummīlis?
– Manuprāt, jebkuru Latvijas cilvēku velk uz siltākām zemēm. Esmu vairākkārt teicis, ka mums, latviešiem, trūkst saules. Man ir iespēja siltumu meklēt citur, tāpēc arī to izmantoju.
Patiesi, esmu siltummīlis. Kad ir saule, Strēlniekiem rodas prieks dzīvot, darboties. Kad ir tumšs un nomācies, pārņem pavisam citas izjūtas. Kaut gan savs «kaifs» ir arī lietum.
Ar ko otrais «A-Eiropas» albums atšķiras no pirmā? Ir labāks, citādāks?
– Esam paaugušies, dziesmas citādākas, romantiskākas. Iepriekš varbūt šķita, ka «A-Eiropai» nav problēmu, taču šis albums jau ir krietni nopietnāks.
Nosaukums gan tāds gaisīgs – «Tici sapnim». Cik bieži tu notici saviem sapņiem? Vai tie īstenojas?
– Visu mūžu esmu tiem ticējis. Tagad ir īstenojies tas, par ko pirms daudziem gadiem sapņoju. Ir bijis ilgi jāgaida, bet nu man ir sava māja, automašīna. Sava māja – tas ir tāds siltums dzīvē. Pirms «A-Eiropas» uz studiju Purvciemā no Pārdaugavas nācu kājām. Tad bieži nodomāju, ja būtu mašīna…
Vienmēr taču ir tā, ka, vienam sapnim piepildoties, rodas citas vēlmes.
– Ir tapusi dokumentāla filma par «A-Eiropu», kas jau izraisījusi plašu rezonansi. Daudzi bilduši, vai vajadzējis visu tik atklāti rādīt. Bet tieši to es vēlējos attēlot, kādos apstākļos dzīvo mūzikas zvaigznes Latvijā, ko viņas šeit var nopelnīt. Nepatīk, ka daudzi mūziķi izliekas. kad jādodas uz banketu, aizņemas uzvalku, jo paši to nevar nopelnīt.
Tagad gribu veidot mākslas filmu. Lai tā, līdzīgi kā pirmais albums, sabiedrībā uzjundītu emocijas.
