Gailīšu pagasta «Ābelēs», skaistajā Mūsas stāvkrastā, Langenfeldu ģimene dzīvo vairāk nekā 25 gadus.
Gailīšu pagasta «Ābelēs», skaistajā Mūsas stāvkrastā, Langenfeldu ģimene dzīvo vairāk nekā 25 gadus. Šeit Milda un Arvīds nosvinēs zelta kāzu gadskārtu.
Dārznieka mūžs izšalc kokos
Langenfelda tēvs gadskaitļus atceras precīzi. «Ābeļu» pagalmā sarkanais ozols iestādīts 1974. gadā. Koks ir braši sakuplojis, un zem tā var patverties no saules, piesēst atpūsties. Šī vietiņa kļuvusi par mīļāko stūrīti visā sētā. Saimniekam par koku savs sakāmais: «Vispirms iestādīju paras- to ozolu, bet tas notika 8. martā, un vai tad vīrišķības simbols, tādā dienā dēstīts, gribēs augt. Izputēja. Tad liku zemē sarkanā ozola stādu. Redz, kāds sazarojis.» Dārzniekam atmiņās visvairāk viņa mūža veikums skaistajā Vecaucē un kopš 60. gadiem toreizējā kopsaimniecībā «Uzvara», kur iekopti augļudārzi un citi stādījumi. Priekšsēdis Ivars Jansons gribējis, lai Langenfelds pārņem siltumnīcu saimniecību. Augļkopis būries cauri grāmatām un pēc tam ieviesis kārtību arī šajā iecirknī.
Mūžs ieritējis 79. vasarā, bet dārznieka «niķi» nekur nezūd. «Ābeļu» saimnieks plašajā sētā nemaz neļauj nezālēm vaļu. Viņam ir savs rušināmais, ar kuru cītīgi apstrādāt vadziņas. Saimnieko abi ar sievu, un palīgos nāk meitas Intas ģimene.
Divatā nokārtosim
Milda un Arvīds pirmo reizi sastapās Auces pusē pienotavā. Jaunais puisis nācis pēc krējuma, un uz viņa sacīto paldies Milda attraukusi: «Par to tikai kaķi sprāgst.» Arvīds noteicis: «Tad jau divatā nokārtosim.» Mildiņa pie sevis nodomājusi, ko viņš melš. Bet nepagājis ilgs laiks, un abi bez kādiem lieciniekiem izpildkomitejā sareģistrēti.
Kopdzīves sākumā ģimenei bija jāpiedzīvo vissmagākie brīži – Arvīdu 1952. gadā izsūtīja uz Vorkutu, jo viņš bija dienējis vācu armijā. Jaunā sieva palika viena ar gadu veco meitiņu. Langenfelda tēvs vēl tagad bilst: «Viņai tolaik bija grūtāk nekā man.» Šos vārdus dzirdot, var nojaust, ka Arvīds spēj iejusties otra cilvēka pārdzīvojumos. Un ģimenes dzīvē tas ir svarīgi. Arvīda kungs arī izcietis daudz pārestību «nepareizās» biogrāfijas dēļ. Bet viņā nav zudusi humora dzirksts un apņēmība, arī pēc gūžas kaula protezēšanas un citām likstām.
Visi izlido
Langenfeldu saime sakuplojusi līdz diviem mazmazbērniem un sešiem mazbērniem. Dēls un viena meita dzīvo tālu no vecākiem – Valmieras rajona Staicelē un Rīgas rajona Salienā. «Ābelēs» kopā ar abiem sirmgalvjiem turas otras meitas ģimene. Inta strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātē. Laiks jāsadala starp dzīvi galvaspilsētā un laukos. Intas vecākā meita Zinta mācās Rīgas 1. ģimnāzijā, pastarīte Anniņa – vietējā Uzvaras vidusskolā, dēls Kalvis izglītojas Bauskas 1. vidusskolā. Vecmamma tikai nosaka: «Tā viņi izlido no mājām. Bet ko gan mēs vieni iesāktu.» «Ābelēs» allaž uzņemti radu bērni un sirsnības pieticis visiem. Mildas Langenfeldes krājumā ir brīnišķīga atziņa: «Pie kaimiņiem saskati tikai labo, bet slikto neredzi.»
Pie mājas stūra izaudzis un jau dzeltens uzziedējis deviņvīruspēks, – kā sveiciens Langenfeldiem zelta kāzās, simbolizēdams dzimtas stiprumu.
