Kristīne un māsa Karīna piedzima ar dažu minūšu starpību pirms 33 gadiem. Dvīnītes nāca pasaulē spēcīgas – 3,5 un 3,2 kilogramus smagas.
Kristīne un māsa Karīna piedzima ar dažu minūšu starpību pirms 33 gadiem. Dvīnītes nāca pasaulē spēcīgas – 3,5 un 3,2 kilogramus smagas. Viņām jau bija vecākā māsa Elizabete. No trim meitenēm Kristīne ir sparīgākā. Viņa atrodas nemitīgā kustībā, darbībā, šķiet, ka pati izstaro enerģiju un šķiež to uz visām pusēm.
Nekustamo īpašumu apsaimniekotāja Rīgā un Jūrmalā, Stelpes pagasta bāriņtiesas locekle, projektu koordinatore, pamatskolas vecāku padomes priekšsēdētāja, jauniešu pašiniciatīvas grupas vadītāja. Bez atlīdzības vada veselības vingrošanu vietējām sievietēm, kopā ar skolas jauniešiem veido neformālus izklaides pasākumus.
Pārskatot pienākumu sarakstu, jāpabrīnās – kā to visu var pagūt un vēl apvienot ar interesi un rūpēm par ģimeni, dēliem, vīru, māju?
– Ja normāli saplāno dzīvi, visam pietiek laika, gluži vienkārši neko nedrīkst atlikt uz pēdējo brīdi. Vismaz es tā nedaru.
No kurienes tev tik daudz enerģijas?
– Sparīgums, žiperīgums man ir no tēva. Viņš strādāja par celtnieku, dzīvespriecīgs, saulains cilvēks, kurš mums iemācīja mīlēt rokenrolu, spēlēt šahu. Pateicoties tētim, vairākus gadus, būdama skolniece, darbojos Ikšķiles tautas teātrī, man gribējās, un es spēju izpausties. Tas, ko man iemācīja fantastiskā režisore Marga Tetere, nav aizmirstams, to tagad mācu savām Stelpes meitenēm. Teatrālais piesitiens ir arī ikdienā, man patīk spilgtas krāsas, spēcīgas emocijas.
Savukārt spēja koncentrēties ir no mammas. Viņai ir mākslas zinātnieces izglītība, bet ilgus gadus mamma vadījusi Ikšķiles bibliotēku, precīza un akurāta kā aptiekāre. Laikam tāpēc es joprojām pat žurnālus, kur nu vēl grāmatu nevaru izmest laukā. Viņas rīkotos pasākumos esmu piedalījusies kopš bērnības. Mamma mūs visas trīs ņēma visur līdzi, Rīgas muzejos un izstāžu zālēs jutāmies kā mājās. Tā pieradām pie aktīvas sabiedriskās dzīves. Tagad viņa ir pensijā. Man un dvīņumāsai ir pa diviem bērniem, un ar viņiem mamma labprāt nodarbojas.
Kā tas nākas, ka no Rīgas pārcēlāties uz mazu pagastu?
– Tas man ir daudzkārt jautāts. Rīgā man pieder īres nams, ko esmu pilnībā atjaunojusi. Pašiem savs dzīvoklis, darbs un iztikšana.
Taču man aug dēli. Oskars vairāk ir dzīvojies pa Ikšķili, pie sava tēta mammas. Viņš arī daudz noņemas ar datoriem, bet Toms ir tik kustīgs, ka es negribēju viņam novēlēt dzīvi uz akmeņiem, starp namiem un mašīnām. Atvaino, Rīga nav tikai skaista, tā ir arī netīra un smird.
Mēs esam aktīva ģimene, arī mūsu draugi ir tādi. Braucam slidot un peldēt, spēlējam basketbolu, puikas ir aizrautīgi riteņbraucēji, un Rīgā ir iespējas to darīt.
Jūrmalā būtu jaukāk. Kāpēc izvēlējāties Stelpi?
– Sākām meklēt vasaras māju netālu no Rīgas, vēlams vecu, jo gribējās to īpašo auru, kāda ir tikai ēkām ar vēsturi. Nejauši uzzināju, ka tāds īpašums ir Stelpē, bet šo vārdu iepriekš biju redzējusi tikai uz sviesta paciņām. Īsti nenojautu, kur tā atrodas.
Atbraucām lūkot, no Rīgas tiešām nav tālu. Apkārtne jauka, bet līdz mājai nebija ceļa, jābrauc pa lauku. Pagalmā aka, nošļukusi guļbaļķu ēka, pussabrucis šķūnis, nātres līdz zodam un seši milzīgi koki. Bet vietas skaistums, plašums tāds, ka aizsita elpu. Mājas īpašniece Silvija Kose, ļoti jauks cilvēks, negribēja ticēt, ka būsim ar mieru to māju pirkt. Tur kādreiz kazas un vistas bija turētas. 2003. gadā noslēdzām pirkuma līgumu ar domu, ka tā būs mūsu brīvdienu māja.
Sākāt cīņu ar nātrēm?
– Appļāvām, lai var pieiet, sākām mēzt mēslus un dedzināt krāmus. Drīz vien turp braucām, kad vien bijām brīvi. Tā pamazām Stelpe mūs pieradināja. Ieguldījām diezgan daudz līdzekļu, tagad māja ir pilnībā renovēta. Vienu dienu nolēmām, ka gribam dzīvot tur, kur jūtamies vislabāk, un pārcēlāmies uz Stelpi.
Vai tas būs uz palikšanu? Tev nav par šauru mazajā pagastā?
– Tās ir manas mājas. Darīšu visu, lai arī dēli justos labi, lai rastos sakņu sajūta. Uz Rīgu braucu darba pienākumu dēļ un uz augstskolu, turp dodamies arī izklaidēties uz kino, teātriem, slidotavu. Ar savām aktīvajām meitenēm braucu uz Mākslas akadēmiju, izstādēm. Rīga ir liela pilsēta, kurā ir koncentrētas iespējas mūsu vajadzību apmierināšanai.
Arī Bauskā esi bieži.
– Mazas pilsētas priekšrocība ir tā, ka to, kas šeit notiek, viegli uzzināt, izmantoju iespēju piedalīties dažādos semināros, kursos. Te ir bērnunams, kurā dzīvo arī puisis no Stelpes, apciemoju viņu.
Bauskā esmu atradusi fantastisku kosmetoloģi Ilgu Veipu, kādas man Rīgā līdz šim nav bijis. “Unibankas” filiāle Bauskā izceļas ar lieliskiem, atsaucīgiem darbiniekiem, jo, protams, bez kredītiem nedzīvojam. Man Bauskā ir bijis viegli kontaktēties ar jebkuru amatpersonu, tas ir patīkami pēc Rīgas ierēdņu iesīkstējušā kokainuma.
Tu varētu kopt māju, audzināt dēlus, audzēt puķes. Kas liek visur piedalīties, darīt labu citiem, negaidot atlīdzību?
– Es citādi nevaru, man to vajag. Kamēr Rīgā tikai strādāju, strādāju, strādāju, vadīju tādu pliekanu dzīvi, jutu, ka iztukšojos. Jo vairāk dodu citiem, jo bagātāka kļūstu pati. No nekā nekas nevar rasties. Ja es Stelpē nerosītos, agri vai vēlu justos tikpat slikti kā Rīgā. Man ir jādalās ar citiem zināšanās, idejās. Varbūt es reizēm agresīvi uzspiežu savu viedokli, bet citādi neprotu. Zini, sieviete jebkurā vecumā var kļūt par tanti. Tāda varēju kļūt, kad vīrs gāja bojā. Ieslīkt skumjās un dzīvot atmiņās. Sapratu, ka es tā negribu.
Pie jums Stelpē bieži ciemojas draugi.
– Mēs ar Agni esam pamanījuši, ka tie, kuri atbrauc pirmoreiz, grib atgriezties, jo viņiem pie mums un Stelpē patīk. Izvadājam pa pagastu, izrādām visu, ar ko lepojamies. Arī dvīņumāsa nopirkusi māju Stelpē. Radās tāda izdevība, un tagad viņi ir tikpat “slimi” ar Stelpi. Pirmajā pavasarī viņa, tāpat kā savulaik mēs, visu zemesgabalu apara un vagas apstādīja ar kartupeļiem. Bet zeme nebija mēslota, pāris spaiņu vien izauga. Nu esam iemācījušies uz tā paša grābekļa vairs nekāpt… Ne jau kartupeļos laime.
Un kur tad tā ir?
– Stelpē, man tā ir mīlestība uz mūžu. Var jau teikt, ka viegli tā runāt, jo mums ir, uz kurieni atkāpties – dzīvokļi Rīgā. Kad dēliem pienāks laiks studēt, viņiem nebūs jāmeklē kopmītne, bet to paši izlems. Oskars man ir tāds noteikts, starp citu, viņš ir solījis – kad izaugs, pelnīs un nopirks man džipu. Domāju, ka viņš to arī izdarīs. Man reiz bija džipiņš, bet gadījās tā, ka ar to mašīnu apmetu kūleni, kad Tomu gaidīju. Bet laikam gadījies piedzimt laimes krekliņā.
Esmu sastapusi cilvēkus ar tādu attieksmi – vai, vai, tas ir tik grūti, smagi, labāk nedarīšu, paraudāšu stūrītī, ka man nekā nav. Ir jāizdara līdz galam tā, ka noskan. Lai citi brīnās!
***
Kristīne Rulle
– Dzimusi Dobelē, beigusi Ikšķiles pamatskolu, Rīgas 2. vidusskolu, Ogres mūzikas skolu, mācījusies grāmatvedības un vairākos citos kursos.
– Pašlaik raksta diplomdarbu, lai beigtu jurisprudences studijas Rīgas Sociālo tehnoloģiju augstskolā.
– Stelpē Kristīnes ģimene dzīvo kopš 2004. gada. Dēli Oskars (12 gadu) un Toms (5) mācās Stelpes pamatskolā. Dzīvesbiedrs Agnis Švarcbahs ir kamīnmeistars. Abi ir kopā sešus gadus.
