«Tikai mednieks mani sapratīs,» atklāj 18 gadu vecais Edmunds Timpars, kura vaļasprieks ir medības.
«Tikai mednieks mani sapratīs,» atklāj 18 gadu vecais Edmunds Timpars, kura vaļasprieks ir medības.
Edmunds ar medībām ir saistīts kopš bērnības, jo bieži ar tēti, onkuli un krusttēvu pa meža biezokņiem ir dzinies pakaļ dzīvniekiem. Nu jau pusgadu viņš ir mednieka «kārtā».
«Kad man bija 14 gadu, braucu tētim līdzi uz kolektīvajām medībām par dzinēju. Jau tad man patika meža klusums un brīvība,» stāsta jaunietis. Tas arī lika tuvāk iepazīt medību mākslu un dzīvniekus. Edmundam patīk izjust dabu – meža klusumu, kas ļauj sakārtot domas, svaigo gaisu un mieru –, taču nedrīkstot atbrīvoties pavisam, citādāk medībās neveikšoties.
Īsā laikā puisim jau ir izdevies gūt medījumu. Viņš ir nomedījis tā dēvēto šnepi jeb sloku un rubeni, kurš drīz būs atrodams izbāzts Edmunda mājās.
Protams, ir dažādi uzskati par dzīvi un arī par medībām. Edmundam tie netraucē. Viņš ar smaidu uz lūpām saka: «Citi nodarbojas ar sportu un piedalās sacensībās. Es medīju un baudu medījumu.» Varbūt tas pat arī ir sava veida sports? Varbūt arī izprieca?
Vislielākais notikums medniekiem ir pīļu sezonas atklāšana. To gaida katrs, protams, arī Edmunds. Tās nav tikai medības, bet arī svētki, uz kuriem pulcējas mednieki ar ģimenēm un draugiem. Tas ir visnotaļ jauks pasākums, risinās garas un sirsnīgas sarunas arī par neparastiem atgadījumiem.
Arī Edmundam ir savs stāsts. Reiz jaunietis esot piedalījies kolektīvajās medībās par dzinēju. Kad viņš pavēris biezus krūmus, izsliedams savus spicos ragus, pretī lūkojies buks. Edmunds pārbijies līdz nemaņai un neapjautis, ko darīt, gribējis krist gar zemi. Taču, par laimi, arī buks esot pārbijies. Tas pacēlies uz pakaļkājām un izbīlī meties sāņus.
Edmunds atzīst: «Medīšana var būt bīstama, bet risks ir tā vērts.»
I. GRAUDIŅA, Bauskas 1. vidusskolas audzēkne
