Vecumnieku pagasta «Riekužās» pirms vienpadsmit gadiem sākās Orleānu saimes dzīves otrais aplis.
Vecumnieku pagasta «Riekužās» pirms vienpadsmit gadiem sākās Orleānu saimes dzīves otrais aplis.
Tēva īpašumā 68 gadu vecumā atgriezās dēls Arvīds. Kaut arī blakus atrodas senču māja, jāsamierinās, ka tur saimnieko svešinieki, jo kādreiz tā pārdota.
Vienā mūžā trīs mājas
Arvīds Orleāns bez mazākās nožēlas bilst: «Uzcēlu šito «suņu būdu», lai ir kur apmesties. Savā dzīvē būšu uzbūvējis trīs mājas. Pirmo izsūtījuma gados Sibīrijā, Angāras krastā, otro – Olainē. Trešā vēl top «Riekužās».» Līdzās saimnieka dēvētajai suņu būdai slejas gāzbetona bloku ēka, kurā dzīvos Arvīda meita Aija Lankša un viņas dēls Jānis. Abi ir izlēmuši no Olaines pārcelties uz dziļiem laukiem. Vectēvs sapņos redz arī jaunās ēkas otro stāvu, kur visiem būšot ērtas guļamistabas. Nav pašlaik tik daudz naudas, kā gribētos, tādēļ arī būvēšanās norit lēnītēm.
Jāsagaida mazdēls Jānis atgriežamies no dienesta, tad celtniecība turpināsies aktīvāk. Sirmgalvim prieks par tādu palī- gu: «Mazdēls ir nopietns saimnieks – ar galvu un ar rokām. Viņš te plēšas, nekurn, neņurd, ka būtu slikti. Pie darba ir pieradināts.»
No marta ar basām kājām
A. Orleāna garajā mūžā bijis daudz pārbaudījumu, bet nesalauzts viņā palicis darbīgums un prāta asums. Sirmais vīrs šogad smagi slimoja, četrus mēnešus slimnīcā bija jāārstē asins izplūduma radītas vainas. Pēc dakterēšanās atkal atgriezās «Riekužās», lai cik pieticīgi šeit ir dzīves apstākļi. Par lauku pievilkšanas spēku viņam savs sakāmais: «Uz zemes piedzimis, uzaudzis, uz zemes jānomirst.»
Augu latīniskos nosaukumus sirmgalvis skaita bez domāšanas. Kopš pamatskolas gadiem atceras Plūdoņa «Atraitnes dēlu» un arī tagad citē fragmentus. No agra pavasara viņš staigā ar basām kājām un vēstī: «Man patīk skatīties, kā dzīvība veidojas, kā aug sīkie spraudenīši un stādi dobēs. Tas rada dzīvesprieku.»
Špikošanas mānija
Jau zēnības gados Arvīdu Orleānu saistījusi dārzkopība. Mežotnes lauksaimniecības skolā savulaik viņš apguvis agronomiju. Mācības bija jāpārtrauc, jo kā komunistiskā režīma pretošanās kustības dalībnieku jaunekli izsūtīja uz Sibīriju. Tas bija 1940. gadā, kad Arvīds nokļuva Vorkutā. Arī 1949. gada izvešana negāja secen. Otrreiz viņa pāraudzināšanas vieta bija Krasnojarskas apgabalā, Angāras krastos.
Lai kur būts, visu mūžu A. Orleāns skolojies. Atgriežoties senču īpašumā, pensionārs sāka visu no gala. «Nekādas zināšanas nebija, tomēr pievērsos košumkrūmiem. Aprēķins bija tāds – cilvēki saņems zemi, būs atžirguši jaunie saimnieki, būs vajadzīgi stādi,» tā Orleāntēvs. «Man acs ir tāda, ja ko redz – jānošpiko. Pietiek vienreiz noskatīt un vairāk neko nevajag. Ar lasīšanu vien ir par maz.»
Skujeņu audzēšanas iesācējam palīdzēja Kalsnavas arborētuma speciāliste Aija Kaškure, padoms saņemts arī Baltezera kokaudzētavā.
Līdz pirmajai peļņai pagāja gandrīz pieci gadi. Tagad ir rasts noieta tirgus un izzināts pieprasījums. Košumdārziem visvairāk izvēlas Kanādas egli jeb koniku. Tā aug lēni un neizstiepjas pārlieku gara. Citiem patīk tūjas ar dzeltenīgu skuju nokrāsu. Citi izvēlas kadiķus, pacipreses.
«Riekužās» vēl saglabājusies vecā liepu gatve. Izaudzētas arī kastaņas, ko stādīs gar iebraucamo ceļu. Laiku šeit samēro ar to, kā aug koki.
Fakti
«Bauskas Dzīve» ceļojumā apkārt rajonam šoreiz piestājusi netālu no vietas, kur Bauskas rajons robežojas ar Ogres rajonu.
