Pirmo zeķu pāri Aigars Tūbelis noadīja, būdams pirmās klases skolnieks. Vecāmāte puikam ierādījusi, kā valdīt dzijas pavedienu un adatas.
Pirmo zeķu pāri Aigars Tūbelis noadīja, būdams pirmās klases skolnieks. Vecāmāte puikam ierādījusi, kā valdīt dzijas pavedienu un adatas. tos četrus vīrus, kuri māju ceļ, un piektais iet apkārt mērīdams – tā par zeķu adīšanu teikts latviešu tautas mīklā.
Pirksti kustas
Tūbeļu ģimene mitinās Meždūru mājās, ko viņiem izīrējis Rīgā dzīvojošais zemes īpašnieks. Namiņš neliels, bet sakopts un silts. Mūs gaidot, ceļu uz mājām Aigars izšķūrējis agri no rīta.
Par Aigaru Tūbeli ieinteresēja Vecumnieku pagasta sociālā darbiniece Olga Černišova. Tūbeļu ģimenē aug trīs meitas un dēls, un viņi ir iestājušies daudzbērnu ģimeņu biedrībā “Saulgrieze”. Olgas meitiņai Aigars nesen uzdāvinājis zeķītes ar ieadītu vārdiņu.
Mājās viņam ir krietns krājums adījumu. “Bez tiem neiztieku ne dienu, jo, mežā strādājot, bez vilnas zeķēm zābakos un cimdiem siltumu nevar saglabāt. Adu bērniem, sievai, saime liela, valkātāju netrūkst. reizēm pa kādam pārītim uzdāvinu. Adīšana man ļoti patīk, kad vīri reizēm velk mani par to uz zoba, neapvainojos. Kāpēc lai par adīšanu vīrietim būtu jākaunas? Katram savi prieki, cits varbūt mīl iemest, es vakaros skatos televizoru, un adatas ņirb vien. Ja nav elektrības, adu sveču gaismā. Reizēm pat iesnaužos, bet pirksti kustas,” stāsta Aigars.
Darbi dalīti
Musturus viņš lielākoties izdomā un kombinē pats, tikai retumis noskata no rokdarbu žurnāliem. Zeķu pāris top divos vakaros, pirkstaiņu adīšana vairāk ierasta, bet dūrainos cimdus Aigars sācis adīt nesen. Turklāt interesanti, ka ne džemperi, pat ne šalli, ko varētu adīt ar divām adatām, viņam nekad neesot gribējies adīt.
Skolas gados Aigaram interese par adīšanu zudusi, jo bijis daudz cita darāmā. Vēlāk, kad mamma strādājusi Baldones psihoneiroloģiskajā pansionātā, brīvajā laikā viņa un Aigars adījuši zeķītes slimajiem bērniem.
Viņš arī atzīst, ka meitām un sievai Ilonai rokdarbi tik labi nepadodas, bet viņi darbus ir sadalījuši – kad adījums pabeigts, Ilona rūpīgi ievelk diegu galiņus un izgludina. Kad vaicāju, kāpēc Aigars savus darbus nemēģina pārdot, viņš atbildēja, ka neuzskata sevi par tādu profesionāli, turklāt roku darbam patiesībā nav cenas, jo katrs darinājums ir unikāls.
Sevi nodrošina
Ilona ar Aigaru iepazinusies, kad viņai bija 15 gadu. Kopš tā brīža abi ir kopā, apprecējušies, un vecākajai meitai Antrai jau 14 gadu, Edītei – 11, Ivo – astoņi, Montai – seši. Ziemā Ilona ar autobusu pavada bērnus uz skolu un bērnudārzu, dienu ciemojas pie Aigara mammas Vecumniekos, bet vakarā visi kopā brauc mājās.
Jādzīvo taupīgi, jo četru bērnu pabalsta nauda un Aigara nopelnītais gadījuma darbos pie saimniekiem ir vienīgie ienākumi un jātērē saprātīgi, lai iztikšanai pietiktu. Vasara paiet, strādājot dārzā, jo visus pašiem nepieciešamos dārzeņus un saknes izaudzē piemājas zemē, ir kūtiņa ar lopiem. Lai sevi nodrošinātu, pietiek gan vecākiem, gan bērniem.
Aigars Tūbelis būtu priecīgs un pateicīgs, ja kāds, kuram pašam dzija nav vajadzīga, to uzdāvinātu viņam. Savukārt Olga Černišova plāno, ka pagastā varētu sarīkot Aigara Tūbeļa savdabīgo adījumu izstādi.
***
interesanti
– Adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām.
– Pirmie adījumi tapuši jau pirms mūsu ēras, bet atrastie paraugi darināti no 3. līdz 5. gadsimtam. Arheoloģiskos izrakumus Peru uzieta adīta josta ar kolibri rakstu motīviem no mūsu ēras 3. gadsimta. Ēģiptiešu kapenēs atrasta no krāsainām dzijām adīta bērna zeķīte no mūsu ēras 4. – 5. gs.
– Sākumā adījumi darināti bez adatām, ar pirkstiem vien. Turklāt pirmie adītāji bijuši vīrieši. 13. gadsimta hronikās pieminēti cepuru, cimdu, zeķu adītāji. Tikai vēlāk ar to sāka nodarboties sievietes. Adījumus uzskatīja par smalkiem rokdarbiem, tos valkāja tikai karaļi un galma ļaudis. No interneta
