Kaut gan svešas sarunas noklausīties ir nepiedienīgi un vēl jo sliktāk atstāstīt tās tālāk, tomēr nevaru klusēt. Mēle tā vien niez visu pateikt.
Kaut gan svešas sarunas noklausīties ir nepiedienīgi un vēl jo sliktāk atstāstīt tās tālāk, tomēr nevaru klusēt. Mēle tā vien niez visu pateikt.
Tas notika tā. Kā parasti, pieturvietā iekāpu autobusā, gadījās arī sēdvieta brīva. Paraudzījos atpakaļ, un manam skatam atklājās divi vīra cilvēki. Viens bija vecāks – ap gadiem septiņdesmit, otrs jaunāks – ap piecdesmit. Vecākais sāka sarunu par dažādām dzīves likstām, par zagšanu un citām līdzīgām lietām, par ļaunumu, kas augot aizvien lielāks. Stāstīja par mieru, kas valdījis viņu ielā, kamēr dzīvojusi vecā kaimiņiene. Viņa nomirusi, un radi namu pārdevuši. Atklājies, ka ienācēji – garnadži – ir «sametušies» uz vienu roku ar aiznākamajiem kaimiņiem, kas it kā jau sodīti par zagšanu. Tajā mājā arī bieži tecinot kandžu. Nu vecākais sāka uzskaitīt visu, kas nozagts. Viņam dārzā bijis alumīnija baseins ūdens uzkrāšanai – liels, apmēram 1,5 kubikmetri, kura materiālā vērtība varētu sasniegt 65 latus. To nozaguši Lieldienu naktī, kamēr ciemojies pie dēla. Tik lielu svaru jau viens nevarot panest, un dārzā atstātas pamatīgas pēdas, kas vedušas uz kaimiņu pagalmu. Stāstīja, ka izsaukta arī vietējā policija. Policists vēl pārmetis, ka vecais pats vainīgs, – vajadzējis labāk sargāt. Arī sētas vārti aiznesti – malkai. Tagad uztaisījis jaunus, tos piesējis trosē. Pazudis arī daudz kas cits.
Bet tad jaunais sāka pamācīt veco, kā tikt vaļā no tādiem kaimiņiem. Esot tāds gājiens – tajā sētā vajagot ielaist «sarkano gaili». Apdrošināšana esot minimāla, ja arī saņemšot naudu, tad droši vien visu nodzeršot. Vecākais gan kategoriski iebilda, ka viņš esot kristīgs cilvēks un nemūžam ko tādu nevarētu izdarīt. Jaunākais atkal sāka pamācīt, ka pašam tur nevajagot rokas smērēt, bet to izdarīšot kaimiņu pudeles brāļi. Vajadzēšot šķirties tikai no viena mēneša pensijas. Tad vecākais iebilda, ka viņi taču visi draugi. Jaunākais apgalvoja, ka draudzība esot tik ilgi, kamēr pudelē dzira.
Autobuss apstājās, un es izkāpu. Nezinu, kas viņi bija un kā saruna beidzās. No visa tā es secinu, ka ļaunuma sēkla aug vareni un nes lieliskus augļus. Par to derētu padomāt arī tās sējējiem. Miestā, kur cits citam dzīvo blakus, nekas nevar palikt apslēpts. Agri vai vēlu viss nāk gaismā. Tāpēc – padomā!
AUTOBUSA PASAŽIERIS
