Dzimtas stāstu daudzu desmitu lappušu biezumā apkopojusi vecsauliete Silvija Beitiņa. Vietējo iedzīvotāju iepazīstināšana ar to Bauskas novada Vecsaules saieta namā notika 24. martā.
Vecsaules bibliotēkas vadītāja Agrita Hatkēviča «Bauskas Dzīvei» pastāstīja, ka viņas krājumos ir ap divdesmit audioierakstu. Tajos vietējie ļaudis ierunājuši savus un savu tuvinieku dzīvesstāstus. Astoņi no tiem ir apskatāmi drukātā veidā. Šoreiz tiek īpaši cildināts Silvijas Beitiņas veikums.
Ozola skatījumā
Izdevumā «Mans stāsts deviņdesmit gadu garumā» viņa pie mājas iestādītā ozola acīm izklāsta Beitiņu dzimtas vēsturi. Prieka un bezbēdības rindiņas mijas ar skarbām dzīves atziņām. Jo interesantu, arī vērtīgu šo krājumu dara tajā ievietotās fotogrāfijas.
«Šo darbu veidoju pērn novadā izsludinātajam konkursam «Mūsu ozolu stāsti». Tajā bija lūgts iesūtīt stāstus par ozoliem, kuri ir ģimenes vai dzimtas likteņa liecinieki. Tagad esmu gandarīta, ka mans veikums ieinteresējis vecsauliešus un bibliotēkā tas iesiets jaunā izdevumā cietos vākos. Man prieks, ka esmu pierakstījusi vienas stipras un cienījamas vecsauliešu dzimtas, mana vīra dzimtas vēsturi. Šis darbs lai ir kā mans vēlējums visiem – lepoties ar savu dzimtu un, cik vien iespējams, izzināt tās vēsturi. Zinu vēl citas vecsauliešu ģimenes, kuras var lepoties ar saviem radiniekiem daudzu paaudžu garumā. Tas noteikti ir jādara,» tā novēlēja S. Beitiņa.
Pateicīgs sievai par šo darbu ir vīrs Kārlis Beitiņš: «Tā ir ļoti svētīga lieta, ko Silvija izdarījusi. Ir svarīgi, ka pagātnes notikumi paliek rakstītajās atmiņās.»
Jāstāsta jauniešiem
Pasākumā bija ieradusies Veikla Grosberga, pensionēta skolotāja, kurai nesen tika svinēta nozīmīga dzīves jubileja. «Bauskas Dzīvei» viņa gan atzina, ka šādas publiskas godināšanas ne visai patīkot. Tomēr par svarīgiem notikumiem un tajos iesaistītiem cilvēkiem ir jāzina. Īpaši vērtīgi to darīt zināmu jaunajai paaudzei – tiem, kuri dzīvos un saimniekos Latvijā, arī Vecsaulē nākamos trīsdesmit, piecdesmit un simt gadus.
Priecīga par novadnieces paveikto bija vecsauliete Ilga Štrause, kura šajā saulē aizvadījusi 85 gadus. «Mums, vecajiem, dzīvē visādi ir gājis. Jaunie ne vienmēr to grib klausīties. Kad šādi dzīvesstāsti ir uzrakstīti un nodoti pagasta bibliotēkai, tad ir lielāka cerība, ka nākotnē kāds tos apskatīs, izlasīs un par mūsu dzīvi uzzinās,» teic I. Štrause.
Dzīves sāpju rieva
«Bauskas Dzīvei» sirmgalve I. Štrause atklāja, ka arī viņas mūžs bijis raibs, gaišās un priecīgās dienas mijušās ar sāpju un izmisuma pilnām naktīm. Par latviešu leģionāru atbalstīšanu 1952. gadā arestēja un sodīja ar 25 gadiem izsūtījumā. Viņa nonāca Kazahstānā, kur lēģerī pavadīja četrus gadus. Vienu padomju diktatoru nomainīja cits, izsūtītajiem radās iespēja atgriezties mājās. Taču sāpju rieva dzīves likteņa grāmatā palikusi uz mūžu. «Tas bija briesmīgi, kad mani arestēja, čekā pratināja un tad piesprieda 25 gadus izsūtījumā. Taču es nevienu brīdi savu rīcību – palīdzēt leģionāriem – neesmu nožēlojusi. Lai arī dažbrīd bija neizciešami grūti, tomēr mana sirdsapziņa ir tīra,» tā atzīst I. Štrause.
