Pavasara iestāšanās mūsu zemītē jau vairākus gadus norit pēc nemainīga scenārija.
Pavasara iestāšanās mūsu zemītē jau vairākus gadus norit pēc nemainīga scenārija. Tiek gaidīti lieli plūdi, veidotas ārkārtas komisijas, bet to vietā sākas kūlas masveida ugunsgrēki. Tad nu izrādās, ka dzēsējiem nav ne tehnisku iespēju, ne līdzekļu, lai nokļūtu visās posta piemeklētajās vietās. Pagājušās nedēļas nogalē plašsaziņas līdzekļi informēja par kūlas ugunsgrēku statistiku septiņās dienās. Pērnā zāle Latvijā dega 140 vietās aptuveni 700 hektāru platībā, nopostot arī ēkas, siena, malkas krājumus un izraisot smagu satiksmes negadījumu. Bauskas rajons nav izņēmums, jo dedzināts tiek uz nebēdu gan nomaļos pagastos, gan pilsētas tiešā tuvumā.
Presē turpinās diskusijas par ugunsgrēku vaininieku meklēšanu, sodīšanu un sabiedrības pārliecināšanu, ka tā darīt nedrīkst. Taču ne reizi nav gadījies dzirdēt vai lasīt par iemesliem, kas izraisa visnotaļ neadekvāto rīcību. Neba nu visi laucinieki staigā pa pļavām iereibuši, mētādami aizdedzinātus sērkociņus un cigaretes. Šāds skaidrojums ir pārāk primitīvs, lai varētu tam noticēt.
Process notiek apzināti. Dedzināšana ir vienkāršākais un lētākais paņēmiens nezāļu biežņu un krūmu likvidēšanai gadiem ilgi neapstrādātās platībās. Nemaz nav vajadzīgs sīkāks skaidrojums, kāpēc lauksaimnieciskā darbība Latvijā sarūk nepieredzētā ātrumā. Apstrādāt zemi, ieguldot milzu līdzekļus un pūles, gluži vienkārši nav vērts, ja īpašnieks saņem pretī sviestmaizi, nevis reālu atlīdzību par saražoto produkciju. Atmetot ar roku ģenētiski ieprogrammētai nodarbei – zemes apstrādāšanai – īsts laucinieks tomēr nevēlas līdz kaklam ieaugt brikšņos. Vismaz pieklājīga ainava viņam joprojām ir nepieciešama, un, aizšķiļot sērkociņu, viņš cenšas to radīt.
Varētu diskutēt par šīs metodes pozitīviem aspektiem, ja vien kūlas dedzinātāji nebūtu pavirši un vieglprātīgi, uzskata vides speciālists Valērijs Gabrāns. Viņš norāda, ka Skandināvijā pērnās zāles dedzināšana ir izplatīta, vēsturiski izveidojusies tradīcija. Atšķirībā no Latvijas, process tur tiekot stingri uzraudzīts, lai nepieļautu postošus ugunsgrēkus. Zāles dedzināšana neizjauc ekoloģisko līdzsvaru, bet pat veicina noteiktu biotopu saglabāšanu, teic Valērijs Gabrāns. Viņš prognozē, ka visai drīz mūsu valstī notiks radikālas pārmaiņas lauksaimnieciskās ražošanas un vides saglabāšanas jomā: «Eiropa, uz ko tiecamies, visu jau ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Ir jārēķinās ar to, ka nākotnē Latvijas galvenā vērtība būs neapstrādātas milzu platības – dabiska vide. Par tās saglabāšanu zemes īpašniekiem vajadzētu maksāt subsīdijas, kā citviet Eiropā arī notiek.» Taču reizēm rodas bažas, ka «labos laikus» tā arī nesagaidīsim, jo līdz ar pērno kūlu tiks nosvilināts viss, kas gadīsies liesmām ceļā.
