Lielais solīšanas laiks ir jau uz sliekšņa, jo sarakstus parlamenta vēlēšanām partijas jau sākušas iesniegt.
Lielais solīšanas laiks ir jau uz sliekšņa, jo sarakstus parlamenta vēlēšanām partijas jau sākušas iesniegt. Tā vien šķiet, ka visvairāk vēlētāju simpātiju varētu iegūt tie politiskie spēki, kuri spētu apsolīt un arī sagādāt mērenu, rāmu un regulāru… lietu. Nevis vārdu plūdus, bet zemes slāpes dzesējošas lāses.
Šīs vasaras parole ir karstums visā Eiropā un pat postošs sausums Baltijā un Latvijā. Mūsu zemkopji nespēj izprast atpūtnieku sajūsmu par saulainajām dienām, ja govīm jāsāk izbarot jūnijā sagatavotais siens. Ganības izdegušas, un atāla nav.
Lietuvā barības trūkuma dēļ sākot izkaut lopus, bet Polijas parlaments pagājušajā nedēļā esot sācis dienu ar kopīgu lūgšanu, vēršoties pie Dieva pēc valguma no debesīm. Tādas bija radio ziņas. Izkaltušus, nodzeltējušus tīrumus redzēju, braucot pa Polijas un Slovākijas ceļiem līdz Ungārijai. Atgriežoties secināju, ka esmu bijusi nepiedodami vieglprātīga, no karstas Latvijas vasaras iebraukdama pilnīgi nepanesamā tveicē Eiropas viducī. Centīšos gūto mācību nepiemirst atvaļinājuma laikā citu gadu.
Cilvēki spriež, cik ziemā maksās maize, ja vārpas dzeltē nepaaugušās un graudi sīki. Lai arī cik gaidīts, vai īslaicīgs lietus to glābs? Toties solītais pērkons un brāzmains vējš postu var vērst vēl lielāku.
Vārgas cerības arī uz otro maizi – kartupeļiem –, jo zem ceriem daudzviet ir tikai daži bumbulīši. Kad vēl Annas dienā (26. jūlijs) kartupeļi tirgū ir maksājuši tik, cik šogad? Karstumā tupeņi nespēj veidoties, jo zeme sausa kā pelni. Kādā televīzijas pārraidē pirms Jāņiem zemkopības speciāliste ieteica laistīt gan zemeņu stādījumus, gan, ja vien iespējams, arī kartupeļus. Tas izklausījās gluži vai neticami, bet – īsti nelija pat pa Jāņiem. Nu jūlijs pagājis, daudzviet akas ir izsusējušas un ūdens slēpjas vien pēdējā grodā.
Vai tiešām būs piepildījies senču paredzējums, ka pērkons, kurš sper agri pavasarī, kad kokiem vēl nav lapu, vēstī par bada gadu?
Kam vien prasi, visi sūrojas, ka sāk trūkt spēka priecāties par skaisto, saulaino un karsto vasaru, ko drēgnajā, garajā ziemā esam tik ļoti gaidījuši.
Saņēmos un kādu agru rītu dārzā nolasīju upenes. Aiz cieņas pret abiem krūmiem, kuri no karstuma nav nobijušies un savu ir padarījuši. Ogas bija sīkas, siltas, saldas un, kā izrādījās, necerēti sulīgas. Ziemas vakaros, kad vasaras dienu svelmi būs grūti atcerēties, ar šo upeņu sulu sildīšos. Upenājiem uzlēju pa spainim upes ūdens, un nudien šķita, ka zeme nočūkstēja kā nokaitēti plītsriņķi. Gluži vienkārši – vasara.
