Maģistrāles A-7 malā Iecavā 2004. gada septembrī atvēra krodziņu «Viestarti».
Maģistrāles A-7 malā Iecavā 2004. gada septembrī atvēra krodziņu “Viestarti”. Vietā, kur iepriekš atradās neizskatīga mājele, gada laikā uzcelta jauna, moderna, astoņstūru vienstāva ēka.
Bagātīga ēdienkarte
Elegantā krodziņa logos patīkami spīd pēcpusdienas saule. Tās nesaudzīgajā spožumā nākas ar cieņu novērtēt, cik darba prasa ēkas kopšana – tā atrodas maģistrāles malā. Nemitīga braucēju straume, sniegs, lietus, dubļi, tomēr logu stikli ir dzidri tīri. Tā nu var sēdēt un, ēdienu gaidot, vērot, kā visi traucas uz Eiropu caur Iecavu.
Vēl neesam novilkuši virsdrēbes, kad jau uz galdiņa nolikta ēdienkarte. Tā “Viestartos” ir tik bagātīga, ka neviļus vaicāju oficiantei, vai tiešām tas viss ikdienā ir dabūjams. Izrādījās, ka tiešām tā. Siltās un aukstās uzkodas, zupas, otrie gaļas un zivju ēdieni, dzērieni, sulas. Latviskā karbonāde un citi tautiski labumi, kā arī eksotiski brīnumi un delikateses – tīģergarneles un lasis.
Ir arī ēdienu piedāvājums bērniem (diez kā varētu garšot burtiņi ar mērci un salātiem?). Ir iespēja pasūtīt pusi porcijas. To nav lieki zināt. Vēl jāpiebilst, ka piedevas – kartupeļi (vārīti, cepti), rīsi, griķi, makaroni – ir iekļautas ēdiena cenā un nav jāpasūta atsevišķi.
Vietējā gaumē
Pasūtījums nebija pārāk ilgi jāgaida, zupa tika atnesta pēc 15, otrais ēdiens pēc 20 minūtēm.
Izvēlējos pusdienas sākt ar franču sīpolu zupu. To ir nācies ēst gan Briselē, gan Parīzē. “Viestartu” gaumē zupa ir ļoti garšīga, tomēr nedaudz citādāka – bieza, ar dārzeņiem, grauzdiņiem un sieru. Apēst nav viegli, jo izkusušais siers slīd no karotes kā spageti. Centos palīdzēt sev ar dakšiņu, lai zupas ēšana nekļūtu par neestētisku priekšnesumu apkārtējiem. Pēc brīža pamanīju, ka pie blakus galdiņa sēdošie zviedri daudz veiklāk par mani staipīgā siera pavedienus savalda ar maizes šķēlīti. Mūžu ēd, mūžu mācies!
Zupa izrādījās tik sātīga, ka, iztukšojusi brūno māla podiņu, nopriecājos, ka otrajam ēdienam esmu pasūtījusi tikai karsto uzkodu – kartupeļu pankūkas, bet gaidīto divu vietā uz šķīvja bija sešas, ar skābo krējumu, svaigu gurķu un tomātu salātiem. Pankūkas bija zeltainas, kraukšķīgām maliņām un nudien gardākas nekā izslavētajā “Lido”.
Porcijas pamatīgas
Kolēģis Ivars bija licis pavāram vairāk pūlēties, pasūtot cūkgaļas rullīšus, kas pildīti ar sieru un šampinjoniem. Gaļa bija teicami pagatavota, plāni izklapēta, labi izcepta. Man būtu gribējies, lai sīpolu mērci pasniedz atsevišķi, un ēdējs pats var izvēlēties, vai to pievienot gaļai vai kartupeļiem.
Porcija ir pamatīga, atzina Ivars. Turklāt viņš par apetītes trūkumu nekad nav sūdzējies un bilst, ka ēd visu, kas nekustas un žēli neskatās acīs. Ivars “Viestartos” bija ne pirmo reizi un atzina, ka šajā krogā ēdiens nemainīgi ir labs.
Tobrīd krodziņā “Viestarti” uz pusdienām kopā ar draugiem bija piestājis baušķenieks Uvis Slakteris. Viņš atzina, ka garāmbraucot ir te iegriezies arī ar ģimeni, un norādīja uz speciāli bērniem iekārtotu stūrīti, kur viņi var rotaļāties. Baušķenieks Andris Buķelis “Viestartos” pusdieno diezgan bieži, slavēja ēdienu izvēli, kvalitāti. Turklāt, ņemot vērā porcijas lielumu, arī cenas “Viestartos” ir mērenas.
Kopš brīža, kad ēdienu pasūtījām, pusdienošana mums prasīja nepilnu stundu. Apkalpošana bija laipna un korekta. Ievērojām, ka oficiante ar sveštautiešiem sazinās angļu valodā. Ēdienkartes ir latviešu, krievu un angļu valodā.
***
uzziņai
“Bauskas Dzīve” ēda:
– franču sīpolu zupu – Ls 1, 20;
– kartupeļu pankūkas ar krējumu – Ls 1, 20;
– ar sieru un šampinjoniem pildītus cūkgaļas rullīšus sīpolu mēr cē, vārītus apceptus kartupeļus, salātus – Ls 3,40.
