Atmiņa izstrādā dīvainus trikus. Tās selektīvais mehānisms nav izdibināms. Pētot «Bauskas Dzīves» pagājušā gadsimta 90. gadu sējumus, reizēm šķita, it kā dažas publikācijas būtu rakstījusi vakar, tostarp citas galīgi izgaisušas no atmiņas «failiem». Gadījās arī kuriozi. Nevarēju atcerēties, ka 90. gadu vidū intervēju tagadējās kolēģes Sandras tēvu Jozu Lapinski, toties prātā gluži kā iegravēta bija saruna ar Lapinskiem par viņu suni Saimonu.
Reportāžas no barikādēm
Diezgan rāmo periodu pēc 1990. gada Valsts neatkarības deklarācijas pasludināšanas nomainīja dramatisku un vētrainu notikumu laiks, kas sākās 1991. gada janvārī, kad Latvijā un Lietuvā tika ievestas PSRS Bruņoto spēku speciālās karaspēka vienības. Asiņainie notikumi pie TV torņa Viļņā, kad no specvienību lodēm un zem tankiem gāja bojā vairāk nekā desmit neapbruņotu Lietuvas neatkarības aizstāvju, bija satriecoši. Tolaik mēs, «Bauskas Dzīves» žurnālisti, bijām trīsdesmit un četrdesmitgadnieki. Pat murgainos sapņos neviens nespēja iedomāties, ka dzīves laikā nāksies pieredzēt tik ciniski un viltīgi izplānotu karadarbību.
Tūkstošiem Bauskas rajona iedzīvotāju brīvprātīgi devās uz Rīgu, lai piedalītos nevardarbīgā pretošanās akcijā, būvējot barikādes ap galvaspilsētas stratēģiskajiem objektiem un dežurējot augu diennakti. Redakcijā mēs cits citam neuzdevām jautājumus, nediskutējām, negaidījām norādījumus «no augšas». Katrs pats zināja, kurā pusē nostāties. Barikāžu nedēļā ar fotoreportieri Arni Indriku uz Rīgu braucām katru dienu, bet naktīs tapa reportāžas. Tolaik katrs nodrukātais vārds cilvēkiem bija kā spirdzinoša ūdens malks.
Bauskas rajonā ļoti aktīvi darbojās vairākas jaunas, saliedētas un spēcīgas politiskās un nevalstiskās organizācijas – Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Bauskas politiski represēto klubs, Vides aizsardzības klubs. Gandrīz ik dienu to pārstāvji ieradās redakcijā, lai piedāvātu publicēšanai aktuālu materiālu. Savu nostāju laikrakstā aktīvi pauda Augstākās padomes deputāte Emerita Buķele, baušķenieki Guntars Krūzmētra, Jānis Tamļūns, bet kādreizējie «Bauskas Dzīves» žurnālisti Daina Ziemele un Ivars Bušmanis gatavoja publikācijas par notikumiem un intervijas.
Pārbaudījumos dzimst draudzība
Lietuvas barikāžu dienās «Bauskas Dzīve» nolēma pa tālruni sazināties ar kolēģiem Pakrojas rajona laikrakstā «Auksine Varpa». Žurnālisti, ar kuru tiku savienota, sauc Nijole Padoriene. Toreiz pat nenojautu, ka mēs nodibināsim pārliecībā un interešu kopībā balstītu draudzību, kas turpinās joprojām. Kādudien Nijole piezvanīja, ka vēlas Rīgā apmeklēt barikādēs bojāgājušā kinooperatora Andra Slapiņa atdusas vietu. Brauciens uz Rīgu, lai uzrakstītu reportāžu no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, kurā ārstējās apšaudē pie Iekšlietu ministrijas ievainotais Bauskas milicijas kapteinis Jānis Jasēvičs, bija ieplānots arī mums.
Lietuvieši Bauskā ieradās ar Pakrojas slimnīcas ātrās palīdzības auto, jo redakcijas «Auksine Varpa» vienīgajai mašīnai bija stingri ierobežots degvielas limits. Transporta problēmu visai oriģināli atrisināja Pakrojas slimnīcas galvenais ārsts. Mēs ar Arni Indriku pavadījām Nijoli un viņas dzīvesbiedru – fotoreportieri Aļģi Padoru – uz Meža kapiem, kopā devāmies pie Jāņa Jasēviča un Rīgas 1. ātrās palīdzības slimnīcā intervējām otru ievainoto Bauskas milici Aļģi Simanaviču. Interviju Pakrojas žurnālistiem Aļģis sniedza dzimtajā – lietuviešu – valodā.
Ar garīdznieku – uz Lietuvu
Bauskas starpkonfesionālo Bībeles stundu vadītājs un Ogres baptistu mācītājs Gunārs Lagzdiņš, ar kuru «Bauskas Dzīvei» veidojās laba sadarbība, Lietuvas žurnālistus uzaicināja ciemos savā Rīgas mājā. Sarunā noskaidrojām, ka kopā ar mums – abu valstu žurnālistiem – viņš vēlējās apciemot Lietuvas barikādēs bojāgājušo ģimenes, lai stiprinātu un palīdzētu ar cerību dzīvot tālāk.
Pēc pāris dienām Pakrojas kolēģi piezvanīja, lai pavēstītu, ka Pakrojas rajona pašvaldība ir atvēlējusi autobusu un apmaksājusi degvielu žurnālistu un garīdznieka triju dienu braucienam pa Lietuvu. Tika nolemts, ka mācītāju Lagzdiņu, Ogres baptistu draudzes locekli Āriju Bergmani, mani un Arni Indriku busiņš gaidīs uz Žeimes ceļa pie Lietuvas robežas. «Bauskas Dzīves» toreizējais redaktors Gunārs Šimkevics mūs nedz atturēja, nedz mudināja doties uz Lietuvu. Galīgais lēmums bija jāpieņem pašiem. Mēs nolēmām braukt. Jokojām, ka tas ir mūsu pirmais ārzemju komandējums.
Vairākās pilsētās apmeklējām septiņas ģimenes. Gandrīz neko nejautājām – vienkārši klausījāmies. Mācītājs viegli saņēma cilvēku plaukstas un turēja savējās. Lielajās skumjās bija arī dziļš, visu aptverošs gaišums, ticība un cerība. Trešajā dienā mūs aicināja ciemos Lietuvas Žurnālistu savienība, laikraksta «Kauno Tiesa», Kedaiņu rajona un Marijampoles pilsētas laikrakstu redakcijas. Tad gan runājām ļoti daudz un par visu. Mani pārsteidza Lietuvas žurnālistu solidaritāte, atbalstot citam citu, apmainoties ar informāciju, un savas misijas skaidra apzināšanās valsts liktenim izšķirīgās dienās.
Pēc atgriešanās uzrakstīju vairākas publikācijas. Tolaik «Bauskas Dzīvē» biju nostrādājusi tikai dažus gadus un zināju, ka uz mani neattiecas tāds izņēmums kā publikāciju gatavošana mājās. Biju ļoti izbrīnīta, kad redaktors Gunārs Šimkevics man ieteica divas dienas nenākt uz darbu, lai vienatnē labāk varētu koncentrēties rakstīšanai. To izdarīt nebija viegli, jo, uzklabinot dažus teikumus uz rakstāmmašīnas, raudāju, un tā bez sava gala.
Daudz viedokļu līderu
Dzīves intensitāte 90. gados bija ļoti jūtama. Tiesa, tā atšķīrās no tehnoloģiju laikmeta nenormālā tempa, kad visu vajag paspēt. Drīzāk tas bija kā brauciens pa līkumotu lauku ceļu, kur aiz ikviena pagrieziena gaida kāds pārsteigums. Mums, žurnālistiem, tas patika. Bijām dzīvespriecīgi, zinātkāri, alkstoši pēc interesantiem sižetiem. Īpaši izvērsties gan nebija, kur, jo avīzes formāts – tikai astoņas lappuses. Līdz pat 90. gadu vidum visi aizrāvāmies ar ļoti garu materiālu rakstīšanu. Nenoliedzami, tie bija ar klātbūtnes dzīvo elpu un azartu veidoti, bet mūslaiku cilvēki tādus gargabalus diez vai lasītu. Tolaik informatīvā telpa bija ļoti, ļoti šaura, tāpēc mūsu izdevumu lasīja, tam uzticējās, labprāt piedalījās avīzes veidošanā.
Pirms 20 un vairāk gadiem apzīmējumu «viedokļu līderi» lietoja tikai retais, bet «Bauskas Dzīvei» tādi līderi bija izcilu vietējo personību veidolā. Turklāt mums viņu bija daudz! Brunavas katoļu draudzes priesteris Romans Grantovskis – patriots nevis vārdos, bet darbos –, drosmīgs, harismātisks cilvēks. Viņā ieklausījās gan ticīgie, gan neticīgie. Romanam Grantovskim bija liela loma orientieru noteikšanā un sabiedrības apvienošanā 90. gadu sākuma politiskajos notikumos. Citam priesterim pietiktu tikai ar svētdienas sprediķi baznīcā, bet Romans Grantovskis laikrakstā ievietoja savas pārdomas un aicinājumus.
Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis «Bauskas Dzīvē» regulāri publicēja pētījumus par hercogu Bīronu dzimtas un Rundāles pils vēsturi. Mākslas zinātnieks Dainis Bruģis pievērsa sabiedrības uzmanību Bauskas vecpilsētas vērtībām, vairākus gadus laikrakstā vadīja lasītāju konkursu «Vai pazīsti Bauskas rajona kultūras pieminekļus?». Vēlāk šo praksi turpināja jaunā kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Mārīte Putniņa, gatavojot auditorijai ar izglītojošām publikācijām.
Sadarbību ar «Bauskas Dzīvi» 90. gadu sākumā, atgriezies no pedagoga gaitām Minsteres Latviešu ģimnāzijā, sāka Raitis Ābelnieks. Viņš ar lielu entuziasmu iesaistījās arī Bauskas Brīvības pieminekļa statujas atjaunošanas organizēšanā. 90. gadu beigās Raitim Ābelniekam pievienojās jaunais vēsturnieks Aigars Urtāns, līdz abi izveidoja lasītāju iecienīto rubriku «Vēstures mozaīka». Avīzes vizuālā veidola pilnveidošanā iesaistījās Bauskas mākslas skolas pirmā direktore Inese Hofmane. Viena no pirmajām Bauskā vēl 90. gadu vidū viņa sāka apgūt datorgrafikas programmas. Ineses ideja tika atzīta par labāko «Bauskas Dzīves» logo otrajā konkursā un bija skatāma uz laikraksta vāka no 1991. gada 1. janvāra līdz 1997. gada nogalei, kad diezgan radikāli tika mainīts avīzes dizains un struktūra.
Ar dziļajām zināšanām reliģijas vēsturē dāsni dalījās Bauskas pareizticīgo draudzes garīdznieks Jevgeņijs Rumjancevs.
Bez politikas un birokrātijas
Svarīgas tēmas, izcilus cilvēkus un savas jomas viedokļu līderus veiksmīgi izdevās atrast lauku dzīves žurnālistei Sandrai Eglītei. Viņas nopietni pārdomātās, analītiskās publikācijas vienlaikus bija dzirkstošas un ārkārtīgi viegli uztveramas.
Laikraksta saturu ļoti bagātināja mūsu bijušās korektores Tamāras Šmites inteliģentās, ar lielu pietāti pret cilvēkiem un notikumiem veidotās publikācijas, ko viņa rakstīja brīvajā laikā, jau strādādama citā darbavietā.
Radoša, patīkama kopdarbība mums izveidojās ar studenti baušķenieci Jolantu Sēneli. Viņā apvienojās gan analītisks prāts, gan mākslinieciska daba. Tolaik vispār nelietojām vārdu «komunikācija», bet šīs spējas Jolantai piemita visaugstākajā pakāpē. Turklāt attiecības ar jebkuru cilvēku viņa veidoja viegli, dabiski un patiesi. Jolantas māsa Kristīne un māsas draudzene Ilze Dūmiņa, vēl mācoties Bauskas 1. vidusskolā, piedāvāja laikrakstā izveidot jauniešu lappusi. Viņas, parakstījušās ar pseidonīmu «Ilze un Kika», nereti atsūtīja interesantas publikācijas, kurās bija nojaušama jauna laikmeta domāšana.
Fotogrāfs un amatiermākslinieks Laimonis Šulcs, kura zīmējumi laikrakstā tiek publicēti vairāk nekā 20 gadu, ieteica izveidot publikāciju ciklu par Latvijas sabiedrībā pazīstamiem, ar Bausku saistītiem cilvēkiem. Tie bija Bauskā dzimuši, skolas beiguši, pēc augstskolas absolvēšanas darbā norīkoti cilvēki no citiem Latvijas reģioniem. Gatavojot intervijas, žurnālistiem radās ekskluzīva iespēja iepazīties ar ārstiem, zinātniekiem, tulkotājiem un citām personībām, kuru saistība ar Bausku citādi pat nebūtu nojaušana. Strādāt tolaik bija daudz vieglāk, jo sabiedrība vēl nebija birokratizēta un politizēta. Piekļuvi cilvēkiem nenorobežoja preses sekretāru un padomnieku štats, bet politisko partiju vēl nebija tik daudz, lai intervējamie paustu nevis savas, bet gan partijas domas.
UZZIŅAI
90. GADU FAKTI «BAUSKAS DZĪVĒ»
1990. g. 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšana.
1990. g. – hercoga Bīrona 300. jubilejas pirmās svinības Rundāles pilī. Pirmo reizi ierodas Bīronu dzimtas pēcteči.
1990. g. – valstī noteic pārtikas un nepārtikas produktu normas. Preces var nopirkt, uzrādot speciālus talonus.
1990. g. – Bauskā nodibina Mākslas skolu.
1991. gada janvāris – valsts neatkarības sargāšanas jeb barikāžu laiks Rīgā.
1991. g. – augusta pučs – Krievijas inspirēts valsts apvērsuma mēģinājums – un Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma pieņemšana.
1991. g. – sākas degvielas krīze, kas turpinās pāris gadu.
1991. g. – Bauskā sāk atjaunot Brīvības pieminekļa bronzas statuju.
1991. g. – sākas zemes privatizācija, pirmo paju sabiedrību dibināšana.
1992. g. – pirmais skolotāju pikets Uzvaras vidusskolā, jo augsto gāzes cenu dēļ ir pārtraukta apkure un mācības nenotiek.
1992. g. – slēdz PSRS armijas bāzi Iecavas pagasta Zālītē. PSRS armija sāk pamest Latviju.
1993. g. – Bauskas pilī notiek pirmais Senās mūzikas festivāls.
1994. g. – Rundāles pilī viesojas finansists Džordžs Soross. Bauskā pirmajā vizītē ierodas ASV vēstnieks Latvijā Ints Siliņš.
1994. g. – Bauskā notiek pirmais mediķu streiks. Ārsti protestē pret pakalpojumu samazināšanu pacientiem, medikamentu un diagnostikas iekārtu trūkumu.
1994. g. – uzņēmums «Bauskas būvnieks» atjauno Latvijas vēstniecības namu Maskavā.
1995. g. – no 1. septembra Bauskas 2. vidusskola sāk visu 1. klases skolēnu apmācību latviešu valodā.
1996. g. decembris – Bauskas rajona padome «atlaiž» laikrakstu «Bauskas Dzīve» brīvībā, ļaujot pašiem redakcijas darbiniekiem to privatizēt.
1997. g. – nodibina SIA «Bauskas Dzīve». Anita Rozentāle tiek ievēlēta par valdes priekšsēdētāju un galveno redaktori. Kardinālas pārmaiņas avīzes struktūrā, modelī un saturā.
1997. g. – vadot ekskursiju Rundāles pilī, gide Jeļena Forste iepazīstas ar Borisu Teterevu, kurš vēlāk kļūst par visu laiku nozīmīgāko Rundāles pils muzeja mecenātu.
1998. g. – pirmais Kantrimūzikas festivāls Bauskā.
1999. g. – «Bauskas Dzīves» ēkas Rīgas ielā 51 rekonstrukcija pēc arhitekta Andra Kronberga projekta.
