«Nav mīļākas zemes par Latviju. Teiciet man zemi Plašajā pasaulē, Kura būtu tik mīļa. Kā tu – mana Latvija.» Šos vārdus teicis mūsu novadnieks V. Plūdons, mīlēdams Latviju.
“Nav mīļākas zemes par Latviju.
Teiciet man zemi Plašajā pasaulē, Kura būtu tik mīļa
Kā tu – mana Latvija.” Šos vārdus teicis mūsu novadnieks V. Plūdons, mīlēdams Latviju.
Pirms 20 gadiem sapratām, ka cauri visiem drūmajiem gadiem tautā ir saglabājusies Atmiņa, Sirdsapziņa un Pašlepnums.
1987. gada 14. jūnijs kļuva par nacionālās atmodas dienu. Tad grupa “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu genocīda upuru piemiņu. Bastejkalnā daudzus simtus sapulcējušos uzrunāja bārbelietis – viens no brīvības cīnītājiem Juris Ziemelis.
Līderis ar asu prātu
Laikā, kad daudzi bija pieņēmuši okupācijas režīmu, pat aizmirsa, ka bijusi Latvijas valsts, bija tādi, kas sevi ziedoja dzimtenei. Upurēšanās ceļš nebija viegls – tie bija cietumi, soda nometnes. Viens no viņiem bija Juris Ziemelis, kuram ir nenoliedzama vieta mūsu tautas 3. Atmodas notikumos. Tajos, kas sākās (pareizāk turpinājās, jo aiz muguras bija 17 gadu nebrīvē) 1979. gadā ar “45 baltiešu memoranda” parakstīšanu, ar atgādinājumu pasaulei par Baltijas okupāciju. J. Ziemeļa (pēc nāves) un I. Cālīša uzdrīkstēšanos novērtēja kaimiņvalsts, 2003. gadā apbalvojot ar Lietuvas valsts Vīta ordeņa Virsnieka krustu.
Tāpat kā G. Astra, arī J. Ziemelis bija līderis ar asu prātu un oratora dotībām. Ar argumentētām runām viņš lika tautai domāt 1987. gada 14. jūnijā, 1988. gada 16. jūlijā Mežaparkā Nacionālā karoga svētkos, 23. augustā uzrunādams sapulcējušos pie Brīvības pieminekļa un savā pēdējā uzrunā tautai 1988. gada 18. novembrī – Latvijas 70. dzimšanas dienā – pie Brīvības pieminekļa viņš retoriski jautāja: “Vai valdībai jākalpo tautai, vai tautai jākalpo valdībai?” Tas joprojām ir ļoti aktuāli.
J. Ziemelis šos laikus nepiedzīvoja. Varbūt viņš ar savas personības spēku spētu daudzus procesus ietekmēt. Tie, kuri šodien sēž varas krēslos, manuprāt, ir ieinteresēti šo jauno laiku vēsturi piemirst, jo mūsu Atmodas līderu morālā un nacionālā stāja nav savienojama ar šodienas valsts politiku.
Ja tuvākas ir personiskās intereses
Disidente L. Doroņina-Lasmane atteicās pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni, bet helsinkietis L. Grantiņš viņam piešķirto šādu pagodinājumu “atstāja” glabāšanā Saeimā, jo viņam nav pieņemami kritēriji, pēc kuriem mūsu valstī dala augstākos apbalvojumus. L. Grantiņam nav skaidrs: “Kāpēc ordeņus nav saņēmuši J. Ziemelis, G. Rode, V. Kalniņš, A. Zariņš, J. Barkāns u. c., kuri bija faktiskais “Helsinki-86″ sākums?”
Grupas “Helsinki-86”, kas sāka 3. Atmodu, dalībnieks J. Rožkalns teicis: “Ja valsts ierēdnim, skolotājam vai deputātam pietrūkst Tēvzemes mīlestības un tuvākas kļūst personīgās intereses, tad tāds cilvēks izdarīs daudz ļaunuma savai zemei.” Viņš turpina: “Es gaidu, kad nāks kādi rakstnieki, mācītāji, studenti un teiks: “Mēs vairs neliekuļosim un nelocīsimies, mēs stāvēsim par savas tautas interesēm līdz galam”.
