Mūsu ģimenē 18. novembris ir svētki. Esmu laimīga, ka mani bērni var dzīvot brīvā valstī, nevis «draudzīgo padomju republiku saimē», kādā savos skolas gados dzīvoju es.
Mūsu ģimenē 18. novembris ir svētki. Esmu laimīga, ka mani bērni var dzīvot brīvā valstī, nevis «draudzīgo padomju republiku saimē», kādā savos skolas gados dzīvoju es. No šī (padomju) laika visspilgtāk atceros ierindas skates krievu valodā, obligātos gājienus ar sarkaniem karogiem un citus tikpat «jaukus» padomiskus un sarkanus svētkus, kad neiztika bez krievu valodas un «mātes Krievijas» slavināšanas.
Ar lielu prieku un lepnumu devāmies uz Bauskas tautas nama rīkoto Valsts svētku koncertu «Kad latvju zeme zied» 17. novembrī.
Mūzikas skolas koris dziedāja svinīgi, skaisti un, gribētos teikt, apgaroti. Pēc tam dejoja «Pērkonītis» un dziedāja vokālā grupa «Saulīte». Noskaņa bija tiešām jauka un svinīga, bet tā bija īslaicīga, jo… un te sākās tas, par ko brīnos vēl šodien.
Skanot krievu mūzikai, spilgti sarkanos tērpos, zeltā vizot, ar spalgiem kliedzieniem uz skatuves uznāca Sanktpēterburgas deju ansamblis «Rovesņiki». Citā situācijā un citā sarīkojumā es teiktu – spilgts, profesionāls un lepns priekšnesums. Skanēja dziesma par dārgo Krieviju, un mani pārņēma kauns un bezspēcīgas dusmas par mums visiem. Šie viesi neapsveica mūs svētkos, nē, viņi slavināja Krieviju, un es domāju, kādēļ viņi to dara mūsu svētkos, kādēļ viņi lepojas ar savu Krieviju un mums tas jānoskatās tieši Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītā koncertā? Vai mēs pat savas valsts svētkos nemākam iztikt bez zemas klanīšanās Austrumu priekšā?
«Tautu draudzības» tēma tika turpināta šo pašu «Rovesņiku» dejotā lambadā ar kruzuļiem un vizuļiem. Un es nesapratu, ko mēs te svinam – vai tie ir muļķības svētki vai ļauns joks?
Neesmu piedzīvojusi Sibīriju, neesmu fiziski cietusi no okupācijas režīma, bet baidos pat iedomāties, kādas izjūtas pārņēma to sirmo kungu, kuru redzēju pirms koncerta. Vai viņam tas nelikās kā ņirgāšanās par visu svēto, ko turam sirdīs, par savu Latviju? Kāds melns humors!
Izrādās – krievu deju ansamblis bija ieradies ciemos uz «Pērkonīša» desmit gadu jubileju, tāpat kā staltie cēsnieki un Viļņas deju kolektīvs.
Cēsnieki dejoja ar īsti lepnu, latvisku stāju, un lietuvieši ir mūsu «likteņa brāļi», tomēr pilnīgi nepieņemami šādā dienā, šādā koncertā klausīties bijušā režīma repertuāru. Cik īsa ir dažu cilvēku atmiņa!
Vai «Pērkonīša» vadītāja Dz. Zeibota viesi nevarēja sniegt priekšnesumus citā koncertā? Varbūt «Pērkonīša» ciemiņi varēja uzstāties pēc pārtraukuma – koncerta otrajā daļā? Tad skatītājiem būtu iespēja izvēlēties: palikt vai nepalikt uz «Pērkonītim» veltītu pasākumu, kurā uzstājas viesi, nu kaut vai no Ķīnas.
Interesanti, ka ne «Bauskas Dzīvē» publicētajā reklāmā, ne afišās, kas bija izvietotas pilsētā, nebija ne zilbes par tālo viesu uzstāšanos Valsts svētku programmā.
Priecājos, ka šis koncerts notika 17., nevis 18. novembrī. Palika nedaudz laika «attapties» no šiem stipri sarkanajiem svētkiem.
Mēs 18. novembrī devāmies uz baznīcu, aizdedzām sveci pie kritušo karavīru pieminekļa, vakarā klausījāmies mūsu prezidentes runu un skatījāmies uguņošanu. Bet skumjas un rūgtums manā sirdī palika, tāpat kā skolas gados pēc «obligātajiem svētkiem».
Mierinu sevi ar prezidentes teikto – ja Latvija ir jūsu sirdī, tad Latvijas sirds ir tur, kur esat jūs.
Iespējams, nākamgad šos svētkus svinēsim mājās, nevis Tautas namā, jo vēlreiz piedzīvot tādu «pārsteigumu» būtu ļoti skumji.
I. EGLE Bauskā
