«Ģimenē esam pieci un visi – dancotāji,» saka Vēsma Petruševica Vecumniekos.
«Ģimenē esam pieci un visi – dancotāji,» saka Vēsma Petruševica Vecumniekos.
Mantota tradīcija
Dejošanas prieks šajā ģimenē ir mantots no iepriekšējām paaudzēm. «Jaunībā dancojusi arī mana mammīte Ērberģē, tagadējā Aizkraukles rajonā. Viņa reizēm pat pārģērbusies par puisi, kad nav bijis, ko pārī likt. Skatītāji brīnījušies, kas par lunkanu un veiklu dancotāju,» piemin Vēsma, Vecumnieku vidusskolas ēdnīcas pavāre.
Viņa pati pirmo danci vedusi sešu gadu vecumā. Bet, mācoties Vecbebru tehnikumā, pirms vairāk nekā 20 gadiem, viņas deju skolotāja bijusi pazīstamā televīzijas žurnāliste Sarmīte Plūme. Kad apprecējušies, pamazām pie dejošanas pieradināts arī Aivars. Tad cits pēc cita dzimuši bērni un, gluži vai gadu gājumu nemanot, abi Petruševici vecākie no jauniešu pulka iedejojuši vidējā paaudzē.
Aivars ir ļoti aizņemts, viņš strādā SIA «Lāns». Darbs ražošanā nav viegls, bet arī pie mēģinājumiem ir pierasts. Tā ir ikdienas daļa, no kuras negribas atteikties, viņš atzīst.
Nevēlas palikt mājās
Savs stāsts par pirmo dejas soli ir katram šajā ģimenē. Vecākais dēls Agris deju pulciņā pieteicies desmit gadu vecumā, mammai nezinot. Tagad viņš mācās Rīgas Tehniskajā koledžā, kur Vecumnieku iedzīvotājiem kopmītnes nepiedāvā – tā esot piepilsēta. Tāpēc Agris katru vakaru brauc uz mājām un deju kolektīva mēģinājumus nekavē.
Meita Aija šogad absolvēs Vecumnieku vidusskolu, viņa dejo no 6. klases, spēlē basketbolu. Tūlīt pēc Dziesmu svētkiem jaunietei jāizlemj, kurā Latvijas augstskolā studēt vēsturi vai ekonomiku. Jaunākais dēls Māris dejot sācis, mācīdamies 1. klasītē, stāsta mamma, bet pusaudža gados pārtraucis. Pērn pabeidzis pamatskolu, tagad Māris gudro par profesijas apguvi, viņu interesējot daba, zivsaimniecība. Dejot puisis atsācis pagājušajā rudenī, jo vai tad nu viņam vienam jāpaliek mājās, kad visi brauc uz svētkiem?
Dejo radu pulkā
Ar Vecumnieku dejotājiem Sarmīte Vēvere strādā no 1975. gada. «Savējos es varētu apzeltīt. Tagad jau visi aizņemti – jauniešiem jāmācās, pieaugušie smagi strādā. Ja pēc garas, nogurdinošas darbdienas viņi nāk uz mēģinājumu, vai tad vēl drīkstu ko gribēt?» saka Sarmīte.
Viņa neaizmirst palepoties, ka Vecumnieku pagasta padome ieguldījusi līdzekļus, lai uz šiem svētkiem atsvaidzinātu dancotāju tērpus. Sarmīte Vēvere piebilst, ka dejotāju vidū ir arī vairākas citas ģimenes: brāļi Dombrovski ar sievām – Dainis un Anta, Māris un Lāsma –, arī Zaiga un Arnis Miķelsoni. Viņiem visiem bērni aug par dancotājiem. Vēsma piemetina, ka dejo arī viņas brāļa dēls un vīra māsas dēls, rads rada galā.
Vēl uzzinām, kā sauc Petruševicu ģimenes vasaras mītni netālu no Vecumniekiem. Tie ir «Danči», kur iekopts dārzs. Aivars, atceroties bērnībā no tēva noskatīto, aprūpē četras bišu saimes.
Ar pīrāgu groziem
«Man par viņiem ir prieks,» tā par Petruševicu ģimeni saka Valda Kaufmane, Vecumnieku tautas nama vadītāja. Gadiem ilgi jau pierasts – kad tik dejotājiem kur jābrauc, Vēsmas cepti kliņģeri un pīrāgu grozi vienmēr ir līdzi.
«Mīlēdami savus bērnus, Aivars un Vēsma viņus ir audzinājuši, virzījuši un atbalstījuši. Varbūt Aivaram un Vēsmai tiešām ir bijis sapnis aizvest bērnus līdz lielajiem svētkiem. Tagad tas ir piepildījies, un es domāju, ka tas ģimenei būs kopīgs emocionāls pārdzīvojums,» saka Valda.
«Bauskas Dzīvei» bija patīkami tieši no Petruševicu ģimenes jaunākās paaudzes – Aijas, Māra un Agra – dzirdēt, ka dziesmu svētki tiek gaidīti kā kaut kas īpašs un lielisks. Būs jau, būs dejotājiem mēģinājumi no rīta līdz vakaram, būs savu dienu lietus, citu – karsta saule. Taču nogurums pagaisīs, un atmiņā paliks prieks, gods būt kopā ar savu tautu. Tas liks izsliet muguru, atmest galvu un smaidīt cēli un lepni. Tādus esam pieraduši lielajā deju laukumā redzēt uznākam dancotājus. Ja tas reiz izjusts, to aizmirst nav iespējams.
