Lieldienu notikums ir īpašs ar neikdienišķību un pretmetiem. Svarīga nozīme un vieta tajā ir gaismai, kas pēc ziemas pelēcības pavasarī modina dabu un cilvēkus.
Lieldienu notikums ir īpašs ar neikdienišķību un pretmetiem. Svarīga nozīme un vieta tajā ir gaismai, kas pēc ziemas pelēcības pavasarī modina dabu un cilvēkus. Gaismai ir īpašs spēks – tā sasilda miesu un iedvesmo garu. Tāpēc bez tās nevaram iztikt un tik ļoti to gaidām.
Prātam neaptveramais
Vecajā Derībā, pirmajā Mozus grāmatā, atklāta pasaules radīšanas norise. Sākumā Dievs radīja debesis un zemi. “Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma!”, un tapa gaisma. Un Dievs šķīra gaismu no tumsas un nosauca gaismu par dienu un tumsu par nakti. Un tapa vakars, un tapa rīts – tā bija pirmā diena.”
Arī cerība ir gaisma, kas uzaust pēc drūmas nakts. “Un pirmajā nedēļas dienā, ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu” (no Marka ev. 16). Tas sacīts par sievām, kuras devās uz alu, kur bija nolikta Jēzus miesa pēc nāves pie krusta.
Ierasts, ka ceļi, kas ved uz kapiem, beidzas sērās un tumsā. Katrs kapakmens izstaro tikai aukstumu. To, ka cilvēki mirst, zina katrs, bet Bībele vēsta mūsu prātam grūti aptveramo – pēc Jēzus nāves seko stāsts par viņa augšāmcelšanos. Dievs savu Dēlu uzmodina, un akmens no kapa ir novelts.
“Lieldienu, augšāmcelšanās rīts ir kā mūžīgā Rīta, saullēkta maigā gaisma. Lieldienu rīts ir kā rītausmas sārtums pāri kapiem un salauztām dzīvēm. Lieldienu rītā akmeņi sāk runāt un zemesklēpis atdarās dzīvībai. Jā, kā gan lai izsaka pieredzes, kas pilnīgi maina visu dzīvi? /../
Lieldienu rīta nozīme nav tikai mūžības izskaidrojumā, bet tas, pirmkārt, ir jēgas devējs šai dzīvei. Dzīvei, kuru esam atnesuši sev līdzi. Augšāmcelšanās ir notikums, kas runā par mūsu dzīvi, par laiku, kas dots mums šodien. Bet, lai to piedzīvotu, ir jādodas ceļā. Jāiet līdzi Marijai Magdalēnai un citām sievām – no nedrošības pretī cerībai,” raksta mācītājs Juris Rubenis.
Zvaigžņu un lāpu gaismā
Kristus gaisma dzīvo un veidojas tālāk. Gaisma ir pretstats bēdām, kas ir Krusta ceļā. Kristus ir augšāmcelšanās gaisma, kas apgaismo visu pasauli.
Ēģiptē, Sinaja pussalā, ap 60 kilometru no kūrorta Šarmelšeiha, atrodas Mozus kalns, kurā cenšas uzkāpt gandrīz vai katrs tā tuvumā nokļuvis ceļotājs. Nostāsti vēsta, ka cilvēkam, kurš Mozus kalnā piedzīvojis saullēktu, tiekot atlaisti visi grēki.
“Svētā virsotne”, kur saskaņā ar leģendu Mozus saņēma akmens plāksnes vai manuskriptu ar Dieva desmit baušļiem, atrodas 2285 metrus virs jūras līmeņa. Kalnā var uzkāpt pa 3750 pakāpieniem, ko klintī izcirtuši mūki. Kāpšana parasti sākas pēc pusnakts zvaigžņu un lāpu gaismā. Kājas slīd, akmeņi ir mitri, nelīdzeni, un iet kalnup nav viegli.
Nonākot virsotnē, pūš vēss vējš, un valda rēna krēsla. Tā lēnām, it kā negribīgi klīst, rītam austot. Pamazām paveras elpu aizraujošs skats uz apkārtni. Lēni dzimstot, gaisma parādās aiz sārta granīta kalniem. Rīts iestājas ar spožu eksploziju – saules parādīšanos pie horizonta. Tas ir brīdis, kad gribas gan smieties, gan raudāt priekā par Dieva pasaules neatkārtojamo, pārsteidzošo skaistumu. Daudzi šo brīdi cenšas saglabāt fotografējot, tomēr attēls nespēj pilnībā fiksēt redzēto brīnumu. Varbūt tā ir sava veida gaismas mistērija.
Pret sauli
Tikpat īpašus saullēktus var piedzīvot Latvijā – Vidzemes augstienē vai pie ezeriem Latgalē. Baušķenieks Laimonis Šulcs ar fotografēšanu profesionālā līmenī nodarbojas 40 gadu. “Ne jau velti mēdz sacīt, ka fotografēšana ir gleznošana ar gaismu. Cilvēks, kurš mākoņainā dienā caur saulesbrillēm paskatās uz debesīm, mākoņus redz ļoti kontrastainus. Noņemot brilles, tie ir pavisam neinteresanti. Brilles var salīdzināt ar filtru, kas fotografējot izceļ gaismēnu pāreju.
Fotogrāfi zina, ka bildēt pret sauli nav labi. Vispirms jau attēls var neizdoties, turklāt, atklātai gaismai krītot objektīvā, optiskā lēca var tikt bojāta, tāpēc jālieto filtrs. Gaismu dažādos dienas un gada laikos esmu bildējis ļoti daudz. Saule ir visskaistākā, kad tā ir vislielākā, – tāda tā ir lēktā – liela, sarkana bumba pie horizonta. Diena vienmēr piedzimst kā pasaules radīšanas pirmsākumos,” tā L. Šulcs.
Kādreizējais mežotnieks, tagad iekšlietu darbinieks Jānis Fridrihsons, dzīvo Ogrē. Fotografēt viņam iznāk gan strādājot, gan ārpus pienākumiem. “Ikdienā darba lietās jābildē visādas negācijas – apzagtas mājas, dzīvokļi, avārijas, nogalināti, bojā gājuši cilvēki. Brīvajos brīžos gribas to kompensēt ar kaut ko skaistu. Cilvēkus bildēt patīk tikai paparaci stilā – no malas, kad “modelis” neredz. Pozētās, tēlotās portretbildes mani nesajūsmina. Tāpēc labprāt fotografēju dabā, cenšos notvert mirkļus, spēles, ko sniedz gaisma, jo tā nekad nepozē,” saka Jānis Fridrihsons.
Pamanīt Dieva elpu
Latviešu ev. lut. apvienotajā draudzē Kalamazū Mičiganas štatā Amerikā kopš 2004. gada 1. janvāra par mācītāju kalpo īslīciete Biruta Puiķe. Brīvajā laikā viņa aizraujas ar fotografēšanu.
“Man patīk fotografēt dabu, jo tik skaistu un perfektu skatu neviens nespēj radīt kā vienīgi pats visas pasaules Radītājs. Daba ir perfekta, tajā nav nekā samākslota. Ja ieskatās, visur var pamanīt Dieva pieskārienu un elpu.
Ja ieklausās, pat klusumā var dzirdēt Dieva balsi. Kas gan var būt aizkustinošāks par asnu, kas pēc ziemas spraucas cauri sasalušai zemei, vai pumpuru, kas ir gatavs sprāgt vaļā, lai iepriecinātu ar skaistu ziedu vai svaigu lapu zaļumu? Tā visa ir dzīvība, brīnums, kurā jaušams Dieva prāts, kas visam liek ritēt savu noteiktu gaitu.
Piemēram, vai nav apbrīnojams saules ceļš debesīs dienas garumā? Gan atklāta, gan mākoņu segā tinusies, tikai retu staru raidot uz zemi. Tas man atgādina cilvēku dzīvi un to, kā mēs saskatām Dievu sev blakus. Kad neredzam saulīti, klāt šaubu brīži, vai Dievs mūs nav atstājis. Tad sev ir jāatgādina, ka tur, aiz mākoņiem, ir saule un Dievs ir tepat, ar mums. Tā varētu daudz stāstīt un salīdzināt, bet galvenais iemesls, kādēļ fotografēju dabu, – es mīlu Dievu un visu, ko Viņš ir radījis,” vēstulē “Bauskas Dzīvei” atzīstas Biruta Puiķe.
Ar jaunām acīm
Lieldienu gaisma ir katrā svētdienā, bet nebūtu pareizi sacīt, ka svētdiena ir Kristus augšāmcelšanās atceres diena. Atminas to, kas ir pagājis, – dzīvais Kristus ir pie mums un būs vienmēr, tā rakstījis teologs Paulis Urdze.
Mateja evaņģēlijs vēsta, ka Kristus augšāmcelšanās dienā notiek zemestrīce. Evaņģēlists Marks stāsta, ka Lieldienu rīts nāk, lai redzētu mūsos sirds zemestrīci. “Lai mēs tiktu satricināti līdz pašiem pamatiem, ar jaunām acīm ieraudzītu pasauli un sevi,” raksta Juris Rubenis.
Lai izdodas to piedzīvot! Priecīgas Lieldienas!
***
Uzziņai
– Redzamā gaisma (arī optiskais spektrs) ir elektromagnētiskā spektra daļa, ko var saskatīt cilvēka acis. Parasti tās redz gaismu, kuras viļņu garums ir 400 – 700 nanometri (nm), taču atsevišķi indivīdi var redzēt arī gaismu ar viļņu garumu 380 – 780 nm. Citu sugu pārstāvju acis bieži uztver gaismu atšķirīgi no cilvēka. Piemēram, bites var redzēt ultravioleto gaismu, kas noder nektāra atrašanai puķēs.
– Nīls Rībergs Finsens 1903. gadā saņēma Nobela prēmiju par gaismas terapijas izveidi. Dziedniecība ar saules gaismu ir viena no vecākajām metodēm, ko izmantoja jau antīkajā pasaulē dažādu slimību ārstēšanai. Mūsdienās optiskā starojuma izmantošana ārstniecībā ir viena no fizikālās terapijas nozarēm.
– Gaismas terapijā izmanto infrasarkano, ultravioleto un redzamo starojumu. Ziemas periodā, kad saules radiācijas spektrā izzūd infrasarkanā un ultravioletā daļa, daudzviet pasaulē organisma spēju atjaunošanai izmanto gaismas terapiju. Šim nolūkam lieto speciālu klīniski pielāgotu gaismas starojumu, kas spēj ietekmēt daudzas akūtas slimības, hroniskus iekaisumus un psihiskus traucējumus.
