Vēstures faktos un vietējās leģendās balstīti stāsti glabājas iecavnieku atmiņās ne tikai par lielākajām ielām, bet arī to mazākajām māsām. Vairākums ciema artēriju vārdus ieguvušas no pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad tos sāka dalīt toreizējā vara, taču vēstījumi par piedzīvoto ir arī krietni senāki.
Ievērojami ļaudis
Ir ielas, kas nosauktas gan nacionālā mēroga, gan vietējā sabiedrībā zināmu cilvēku vārdos. Pie «Aizupiešiem» ir Daces Akmentiņas, pirmās latvju teātra primadonnas, iela. Viņa dzimusi Iecavā un kā Doroteja Šteinberga te dzīvojusi līdz desmit gadu vecumam. Vārds latviskots vēlāk. Dzimta bija liela, Iecavā vēl tagad ir vairākas Šteinbergu ģimenes, no kurām nāk radoši ļaudis. Biedrības «Arhīvs» pētnieki, kas savākuši plašāko vietējās vēstures liecību krājumu, teic – Iecavas teātra studiju visnotaļ varētu nosaukt Daces Akmentiņas vārdā.
Sudraba iela pie Sila parka vārdu ieguva pēc ilggadējo novadnieku Orravu lūguma, lai godinātu senču piemiņu. Māju te vēl nav, bet šī nav vienīgā artērija, kas gaida savus iemītniekus. Uz Rīgas pusi no Stelpes ceļa ir Vilku iela ar jaunām un topošām privātmājām, nosaukta kādreizējā īpašnieka uzvārdā.
Cēsnieku rajonā ir Putnu iela, kas vārdu, iespējams, ieguvusi par godu putnu fabrikai. Tai vienmēr bijusi liela loma novada dzīvē. Te ir arī Atmodas iela. Centrā ir Mazā un Klusā iela, visnotaļ atbilstīgas nosaukumam un vietas sākotnēji plānotajam veidolam – dārziem rotāts privātmāju ciems. Pārupē mazdārziņu apkaimē ir Bumbieru, Aroniju, Ķiršu, Cidoniju un līdzīgas ielas. Pļavu iela centrā ir nezinātājam mulsinoša, ved krustu šķērsu, dzīvē parādās citādāka nekā kartē ievilktā.
Apendikss un «mordoboika»
Daudz stāstu par Iecavas ielām un parku ir Andrim Kopeikam, kurš sabiedriskā kārtā vada ekskursantu grupas. Pirmā, ko Andris «Bauskas Dzīvei» parāda pastaigā pa ciemu, ir Korķu iela – iebrauktuve no Rīgas ielas uz tirgus laukumu garām lielveikala un autoostas pagalma pusei. Te kādreiz bijusi zirgu stadula, tirdzinieki pirms mājupceļa te iedzēra pa alum. Ieliņa bija klāta alus pudeļu korķiem, tāpēc ieguvusi tādu vārdu. Kaut arī vietējie iecavnieki to labi zina, pagaidām oficiāli nosaukums nav apstiprināts, un ēkas maskējas ar Rīgas ielas adresēm.
Krasta ielā ir vieta, ko senākie iecavnieki dēvē par «mordoboiku», krievu vienkāršrunā tā ir vieta, kur var «dabūt pa purnu». Apzīmējums saglabājies no padomju laikiem, kad te bija paviljons «Tūrists» jeb jauniešu kafejnīca, visai otršķirīgas ieskrietuves, kur varēja iedzert, paēst un «dabūt pa purnu», smejas Andris. Tagad te ir būvniecības, mājas un sadzīves preču veikals «Florentīna», vietējo īpašnieku ilgi un sekmīgi vadīts tirdzniecības uzņēmums. Veikals izbūvēts plašāks, un «pa purnu» te vairs nedod, bet laipni apkalpo. Krasta ielas sākumā padomjlaikā bija autoosta, tās nelielais paviljons saglabājies joprojām.
Četri sargi
Dzirnavu ielā ir viens no četriem muižas sarga namiņiem, kas atklājies skatam pēc tam, kad nojauca bijušās pienotavas kastīšu māju. Tas ir privātīpašums un saglabājies teju neskarts. Sarkano ķieģeļu mājiņa reiz norādījusi iebrauktuvi muižā pirms tilta. Pāri upei redzams tagad tukšais parka zāliens, kur savulaik slējās Lieliecavas muiža. Pretī sarga namiņam pāri Dzirnavu ielai ir lielākais korķa koks Latvijā, Julitas Klušas nomērīts un reģistrēts ar 2,2 metru apkārtmēru, rāda Andris.
Pārējie trīs sarga namiņi arī ir pie tiltiem. Rīgas ielas namiņš ir skaisti sakopts, te strādā novada dārzniece. Pie Ģedules ietekas Iecavas upē ir namiņš ar parka kafejnīcu, kas pārbūvēts visvairāk. Namiņš pie ciema zīmes Ozolu ielā ir ģimenes mītne, rūpīgi un saudzīgi uzturēts. Garām tam veda ceļš uz Dorotejas jeb Dārtas muižu, no kuras saglabājušās tikai saimniecības ēkas sienas. Padomjlaikā te bija Dartijas centrs. Dziesma par Doroteju un viņas brūtgānu Pidriķi baltās biksēs cēlusies no šejienes, smejas stāstnieks.
Muižas mantojums
Apstiprināts fakts ir visā Eiropā pazīstamā liķiera «Eckau Kimmel» ražošana Pālena muižas darītavā. Pēc tā 19. gadsimtā Iecavu pazinis pat Dimā (tēvs) Parīzē, dēvējot to par Dievu dzērienu un lūdzot atvest krievu grāfam Sologubam. Kad Pālens aizbrauca, recepti aizveda līdzi, tāpēc iecavnieki to vairs neražo.
Tagadējā Upes iela reiz bija grāfa Pālena muižas parka artērija. Pie tās ir savulaik grāfa ģimenei mākslīgi veidotais amfiteātris, tagad saukts par Divkalniņu. Uz pirmās pakāpes sēdēja grāfs ar ģimeni un viesiem, augšā novietojās kalpi un zirgi ar ratiem, bet pļavā līdz upei uzstājās mākslinieki, stāsta A. Kopeika. Ūdens un parka koki veidoja lielisku dabiskās akustikas telpu, kur vēl tagad atbalss saucienu nes atpakaļ vairākkārt. Pakāpes cirstas dolomīta slānī, kas ir Iecavas apkaimes pamatā. Melnzemi parka stādīšanai grāfa laikā lielākoties atveduši. Tur, kur tagad Druviņu ģimenes saimniecības siltumnīcas, bija muižas kaļķu dedzinātava. Vešerienes māja, kas teju kāpj upē, pirmās brīvvalsts laikā bijis lielākais aizsargu nams Bauskas apriņķī.
Parka dzīvotne
Gājēju tiltiņš no Krasta ielas uz Dartiju pirmās brīvvalsts laikā celts par ziedotāju līdzekļiem, tāpat kā Brīvības piemineklis. Kopumā iecavnieki tolaik saziedojuši vairāk nekā 8000 latu, cilvēki bija čakli un turīgi, secina stāstnieks. Tad gājēju tiltiņš dēvēts par
Brīvības tiltiņu, bet 70. gados, kad Iecavā celtniecībā strādāja cietumnieki, iesaukts par Nāves tiltiņu, jo tumšos vakaros te varēja piedzīvot nepatīkamas lietas. Gaismas daudz vairāk nav arī tagad, skaistais parks nav pienācīgi izgaismots, celiņu tīkls pastaigām un braukšanai ar riteni vēl ir niecīgs. Tagad parka gājēju tiltiņš ir mīlestības simbols – jaunlaulātie kāzu dienā te atstāj uzticības zīmi, slēdzenes ap margām.
Parkā Andris prot parādīt trīs liepas, kuru lokā ir enerģētiski spēcīga vieta. Netālu ir ciedru priedes celms, ko izgāza vētra 2000. gada sākumā. Andra skolotāja Biruta Motivāne stāstījusi, ka ciedrs devis čiekurus, bet pēc tam, kad no tā krītot nosities puika, tie vairs nav nobrieduši. Senais celms ir apaudzis un kļuvis par kukaiņu dzīvotni – visnotaļ zaļa zīme angļu stila parkā. Te var atrast «raķeškoku» jeb koku ar ausīm vai spārniem – ozolam ar dubultstumbru ir savdabīgi sānu veidojumi.
Plikie nošķirti
Upes un Ozolu ielas krustojumā ir viena bijusī muižas esplanāde, otra – pretī tiltam aiz punkta, kur Upes iela kļūst par Sila ielu. Dartijā ir Vīnkalna iela, kas vārdu, iespējams, ieguvusi no muižas laikā te audzētajiem vīnogulājiem.
Ap 19. un 20. gadsimta miju Iecavā bija divas peldētavas – sieviešu un vīriešu, lai plikie ļautiņi vienuviet nekristu grēkā. Otrā atradās pie Ģedules ietekas Iecavas upē, pirmā – līdzās mācītājmājai nedaudz uz leju pa straumi no baznīcas. Tagad tur ir daudzdzīvokļu māju rotaļlaukums. Andris smej, ka mācītājs varēja ar Bībeli rokās sargāt sieviešu nevainību, nolūkojoties viņu peldēs.
Sporta ielas galā padomju laikā bija varens stadions – te notika vissavienības mēroga jāšanas un vieglatlētikas sacīkstes, bija volejbola, basketbola un futbola laukumi, stāsta senioru sportisti. Viņi paši piedalījušies tā iekārtošanā, līdzekļus uzturēšanai deva putnu fabrika. Andris atminas, ka pirms valsts neatkarības atjaunošanas tam sāka likt drenāžu, bet darbs nav pabeigts. Denacionalizācijas procesā zemi atguva baznīca un privātīpašnieks. Sportiskums nav zudis – te ir hokeja un futbola laukums, pie gājēju tilta uz Pārupi – ielu vingrošanas iekārtas. Iecavnieku uzturēta tradīcija ir kedu koks – noskrietie sporta apavi kā apliecinājums treniņos ieguldītajam iekārti līdzās augošajā kokā.
