Cik ilgi gan turpināsies,
Varētu teikt smieklīgais,
Ja nenāktu raudiens, farss.
Lai no tā aizbēgtu,
Jāmeklē kaut Marss.
Es nesaprotu tos deputātus.
It kā no skata
Tāds cilvēks gaišs,
Bet kas viņam kaiš?
Vecie buki, neiekļuvuši Saeimā,
Darbu beidzot, saņem
Nodevas brangas.
Nu var uzdzīvot laimē,
Jo var uz aģentūru jozt
Un vēl treknu kumosu
Klāt kost.
Kādreiz noticēju
Mūsu godātām Jutai Strīķei
Un Vairiņai Vīķei,
Bet izrādās kas?
Viena gadiem marinē
Svarīgas banku lietas,
Otra sagādā
Pa blatu labākās
Kapu vietas
Gan sev, gan radiem.
Mēs varam tik bakstīties
Ar badiem.
Un kā top valdība jaunā,
Jau Saeimā amatus dalot,
Viens uzmet, otrs apiet,
Ka tikai savējie tiek,
Vienalga, ko sirdsapziņa liek.
Valdība sarkanas līnijas velk,
Bet paši nespēj vien
Pie varas rauties –
Skaties, ka nesāk kauties!
Ak, Gobzemu Aldi,
Vai nepietiek, ka pa saviem
Kantoriem un tiesām valdi?
Vēl gribas augstāku
Krēslu grābt,
Vēl lielākas varas slāpt.
Un konservatīviem
Ar zemniekiem nav pa ceļam,
Tik skatās, lai pašiem
Prāts pietiktu tik, cik teļam.
Visi tik rosās un knosās,
Kā vārdā?
Medicīnu drīz neaizsniegt
Kā mēnesi mums,
Bet par to nospļauties jums.
Un izglītība iet šķērsām,
Tas jau jūs nesatrauc,
Jo jūsu bērni izglītoties
Uz ārzemēm brauc.
Un kas atliek mums,
Vienkāršai tautai?
Skaitīt centus
Līdz pensijas dienai,
Citiem rauties pa darbvietai –
Ne jau vienai,
Bet divām, pat trim,
Lai spētu ne dzīvot,
Bet tikai izdzīvot.
