Novembrī salonā «Zīme» skatāma Mārītes Šulces akvareļu izstāde. Tās atvēršanas dienā, 6. novembrī, sastapās divas mūzas – māksla un dzeja.
Novembrī salonā «Zīme» skatāma Mārītes Šulces akvareļu izstāde. Tās atvēršanas dienā, 6. novembrī, sastapās divas mūzas – māksla un dzeja. Māksliniece atklāja akvareļu pludināšanas nianses, cik ilgs ir ceļš no ieceres līdz ierāmētam mākslas darbam. Viss vasaras auklējums bijis ģimenes dārzā nolūkots, un, salonā ieejot, pārņem it kā plūmju, cidoniju, bumbieru un rudens atvadu aromāts.
Dzejoļu kladītes vaļā vēra literāti, kuru vārdi lasāmi arī šajā lappusē. Diemžēl no vasaras krājuma varēja ietilpināt tikai nojausmas par dzejas «laboratorijās» notiekošo.
Šulcu ģimenes kamīnā jautri sprēgāja malkas šķilas, un sarunās uzplaiksnīja humors, kas nereti ceļas arī no dziļi pārdzīvotām sāpēm.
«Bauskas Dzīves» galvenā redaktore Anita Rozentāle virsvērtību skatījumā klātesošos aizveda uz Amerikas Savienotajām Valstīm, no kurienes viņa nesen atgriezusies. Secinājums pēc dzirdētā: mums jāmācās amerikāņu lepnums par savu valsti un tās simboliem, bet viņi varētu pārņemt latviešu pieredzi, kā sargāt savu kultūru un tās talantus.
INĀRA DRUVA
LATVIJAI
Ko es tev varētu dāvināt?
Spēki tik niecīgi.
Ko es tev varētu dāvināt?
Dziesmiņu priecīgu?
Dziesmiņa sevišķi priecīga
nesanāk,
Tavējās vainas man sāp.
Tālu no pilnības esam mēs abas.
Kādēļ mums sevi krāpt?
Abām mums jāpieaug spēkā un
gudrībā,
Jālūdz, lai drosmi Dievs dod,
Jāsaprot savējā īpašā sūtība,
Jāapgūst, citi ko prot.
Sarkanu rozi tev dodu ar nozīmi,
Skaidra ikvienam ir tā, –
Vienmēr tev gatava atklāti atzīties
Patiesā mīlestībā.
ATMIŅU MŪRĪTIS
Atmiņu mūrīti siltais,
pie tevis vēl
piespiežu plaukstas,
pie tevis vēl
muguru sildu,
kad auksti.
Atmiņu mūrīti siltais,
uz tevis vēl
mani jaunības maiguma
kaķēni sēž
un mierīgi murrā,
kad palaidņi puikas
aiz ūsām tos plēš.
Atmiņu mūrīti siltais,
vienīgi tu
neliec vilties.
NEVAJAG
Nevajag gribēt par daudz.
Pilnīgi pietiek
ar miljardu –
miljardu zvaigžņu,
miljardu lapu,
miljardu pilienu lietus.
Nevajag gribēt par daudz.
Pilnīgi pietiek
ar miljardu.
DAGNIJA GASŪNA
DEBESĪS
Uzsliesim kāpnes –
kāpsim debesīs!
Kāpsim paši –
neviens mūs tik
augstu nenesīs!
* * *
Katru rītu no acīm
izskalo savus sapņus
un ilgas, un sāpes,
uzliec masku,
ieslēdz smaidu
un ej.
Nevienam nav tavas
asaras jāredz,
nedz tam, kuru mīli,
nedz tam, kuru smej.
Tik vienkārši –
uzliec masku,
pasmaidi,
ej.
Gan dvēsele
piedos.
* * *
Šonakt bridu pa zvaigznēm, –
Cik dziļa debess,
Cik tāla zeme!
Mēness apžilbis, kaut kur dzīlēs
Vaidēja ūpis,
Nošalca meži.
Vai tās bij’ tavas lūpas,
Kas čukstēja manu vārdu,
Vai tikai pērkona dārdi?
Nesaredzamas man tavas mājas.
Vien zvaigžņu putekļos
Sabristas kājas…
SOLVITA LIEPA
* * *
Kad vakars nāca,
es iebridu tumsā
kā vectēva kažokā mīkstā.
Un pazudu.
Mans pavadonis –
Mans prieks – dziedāja dziesmiņu.
Pavisam klusu.
Un apklusa.
Un pazuda.
Mana ticība labajam, tīrajam,
baltajam
bija kā saulrieta atspīdums ledū.
Un izbija.
Jo tā dziesmiņa bija jādzied korim,
bet es tumsā kā laterna nomaļā ielā
biju viena.
SANDRA CĪRULE
UN…
Un te nu tu sēdi
sakrustotām kājām
pie mana kamīna –
lotosa pozā.
Un te nu tu dzer
manu liepziedu tēju
no tases
ar uzrakstu «kaķis».
Un ne jau tevis dēļ
lācis zaudēja ādu,
lai sēžot tev nespiestu kaulus.
Un nu jau pagāja
stunda un
minūtes divdesmit,
kopš pēdējoreiz tu
palūkojies uz mani.
Vai gribi vēl tasīti tējas,
mans mīļais?
* * *
Pret nakti, pret dienu,
pret greiziem smīniem,
pret darvas jūru
un medus jūru,
un ziemeļu vēju
darinu pūru.
Cik savelku –
pelēkā pele,
tik zilām ugunīm sadeg,
tik pelni austrumu vējā,
tik ogles rietumu vējā,
un dūmi vidū vienkopus satek.
Ņemu ogles un
pelnus ņemu, un dūmu
diegiem sadiedzu kopā.
Gliemežu rakstiem,
Zibeņu rakstiem,
Zemeņu rakstiem margotu
pret naidu,
pret mīlu,
pret mīkstčauļu jūru,
pret mūžvecu
stulbumu darinu pūru.
RŪDOLFS SAULĀJS
BALTAIS BĒRZS
Daudz koku krāsu maina, mizu met
un vējiem klanās,
Tu allaž paliec tīrs un balts.
Kad zibens šķeļ un viesul’s zarus lauž,
Tu slejies debesīs kā marmorkalts.
Tu, mana Latvija, ar bērziem izrotāta,
No katra pakalna man zaļas birzis
māj.
Tur pusnaktī uz zariem zvaigznes
snauž
Un putnu balsis skanēt neapstāj.
Mans mūžs ir saaudzis ar bērzu
saknēm
Un meijās ieaijāts no bērnu dienām.
Zem bērziem gulēšu, lai mani
nenoskauž,
Līdz mūžībai, aiz tūkstoš
pastardienām.
PRIEDE
Tā sirmā priede
Allaž sagaida kā māte.
Kā prieka asaras
Tai sveķu lāses līst.
Var visu pasauli
Ar spožiem vižņiem rotāt,
Kas zaļo skuju ēnā
Kā viršu vainags vīst.
Kad tālu izstaigāts
Un mājup ceļš nav rasts,
Tad rētas dziļākās
Pie priedes saknēm dzīst.
Kad naida ugunskuros
No dzimtās zemes meža
Mēs priedes šķilu metam –
Viens otru beidzam nīst.
Tā priede vientuļā
Ar gadu apsūnušām kārtām
Joprojām pazudušos gaida,
Kas prom no mājām klīst.
LILIANA SKUDRA
* * *
Iekritu lietus pilienā
un, slīdot lejup
pa zaru,
domāju piliena domas.
Tuvojas kritiena brīdis…
Un atvairīt nevar
ne sprīdi.
Zālē? Dubļos?
Vēl cerēt varu –
satvers pilienu
zeltaina lapa,
un saule,
liekdama zemu loku,
būs izslāpusi
un izdzers mani.
Re nu, cerību gana.
LĪVIJA DZELME
LABS VĀRDS
Plūst laiks –
Steidz dienas, mēneši gadi…
Tavs laiks –
Darbs, kuru ikdienā vadi,
Spēj dzēst –
Tās ēnas, kas dzīvē krājas,
Nāk sērst –
Kad senas, tik senas mājas
Un galds –
Sen zudis…, un biķeris rūgts…
Kļūst salds,
Ja labs vārds tiek dāvāts,
ne lūgts.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
tavās acīs ienirstu
kā jūras dzelmē
pērles sameklēt,
un ne par ko es neatgriežos –
es beigšu dzīvot,
bet mīlēt – ne!
* * *
kāds bombardē pilsētas,
kur uzcelts piemineklis civilizācijai.
INTA BALTGALVE
VEĻU LAIKA SAPNIS
bērna sapnis par siltumu dalītu
visus apsegt un mīļot un klāt
mieru pāri kā pašaustu lakatu
elpot silti un klusi kā mātei
Tu mums visu dod
kas labu visiem dod
un vēl spēku
lai varam to atkārtot
* * *
laiks manu pilsētu
ir pārveidojis laikā
neviena torņa nav
kas tuvāk dzērvju klaigām
EDGARS JANSONS
* * *
Neskumsti, nevaidi, neraudi, –
Vieglāk nevienam nav kļuvis.
Palīdzi sev – savai nākotnei,
Kuru no pagātnes guvi.
Dienā vistumšākā, dienā visgaišākā –
Būs viņām visām nolemtais prieks,
Vienīgais mērķis, kuru tu guvi,
Nebija bēdas, – bet gaišums un prieks.
Mūžības cerībās grimis kad esi,
Ceri, ka vilnis uznesīs drīz
Augšā no dzelmes un tumsības laukiem,
Tur, kur saule un debesis viz.
