Tiklīdz atsākās strīdi par skolotāju algām, atcerējos nesen piedzīvotu stāstiņu. Galvenā persona bija palikusi bez darba, bet apgādājamās statusu nevarēja iegūt, jo bez pašas ziņas joprojām «strādājusi» kādā Iecavas izglītības iestādē. Pēc ilgākas skaidrošanās viņai palīdzēja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore, kurai ieteicu prasīt atbalstu. Pirms tam pašvaldība nelikās ne zinis par absurdo situāciju, kad bijusī darbiniece divus mēnešus vasarā it kā saņēmusi algu iestādē, kuru atstāja pavasarī. Zemāki VID ierēdņi ieteica iet uz tiesu. Pēc Ināras Pētersones iejaukšanās viss tika nokārtots dažās dienās, tomēr skaidrības par to, kas un kā izmantojis bijušās darbinieces datus nelegālas algas ieguvei, joprojām nav.
Normāls mūsdienu «Gogolis», secināja bijusī skolotāja, kas strādā ārzemēs. «Mirušās dvēseles», kas darbā skaitās, bet dzīvē nekad uz to nenāk, saņemto algu «godīgi» atdod tiem, kas šos pienākumus pildot. Tā esot parasta parādība daudzās izglītības iestādēs, lai pedagogu maciņus piepildītu ar lielāku summu no mūsu nodokļiem. Vai darbs tiešām tiek darīts, tas paliek uz katra sirdsapziņas. Kas un kāpēc vairāk naudas saņem vasarā, kad skolās un bērnudārzos ir mazāk darāmā? Atbildes nav.
Domāju, tāpēc arodbiedrība ir pret algu publiskošanu. Tā varētu atklāties ne tikai fakts, ka pedagogu algas nav mazas (ir skolas, kur vidējā alga «uz rokas» 700 – 800 eiro – vai tas ir maz?), bet arī pārsteidzošā situācija, ka algu saņem nevienam nepazīstami «skolotāji». Gudrākie vadītāji papildu slodzes sadala «savējiem» – citiem kolēģiem vai atbalsta darbiniekiem. Tad «mirušās dvēseles» vismaz patiesi parādās skolā.
Padomju laiki nav beigušies ne tikai dažā pašvaldībā. Brīvība, kas prasa godīgumu un atbildību, nav atnākusi vissvarīgākajā valsts servisa sistēmā – izglītībā. Negribētos gaidīt, kamēr nomainās 40 paaudzes…
