Pirmdienas vakarā televīzijā skatījos Amerikas kinoakadēmijas balvas «Oskars» pasniegšanas ceremoniju.
Pirmdienas vakarā televīzijā skatījos Amerikas kinoakadēmijas balvas «Oskars» pasniegšanas ceremoniju. Visvairāk «pielīmējās» Barbaras Streizandes teiktais, ka viņa mīl Ameriku par to, ka šajā valstī katrs brīvi var paust savus uzskatus un pārliecību. Uzreiz velku paralēles ar mūsu politiķu pārmetumiem Latvijas plašsaziņas līdzekļiem – esot viedokļi un viedokļi, faktu žurnālistikas nav (tikko Bauskā to mums adresēja Pirmās partijas deputāti). Mani šie pārmetumi priecē, tas taču nozīmē, ka iedzīvinās demokrātija, kuras vissvarīgākais nosacījums – vārda, uzskatu brīvība, diskusijas laikrakstos, radio, televīzijā. Kāpēc politiķi pārmet demokrātiju Latvijā?
Es gribu mīlēt Latviju par to, ka šajā valstī katrs brīvi varētu paust savus uzskatus un pārliecību. Tādēļ izteikšos par «Irākas jautājumu», lai arī apzinos, ka neesmu ne starptautisko attiecību, ne kara lietu speciāliste.
Kanāls BBC rāda irākiešu gūstā saņemtos amerikāņu karavīrus. 23 gadus vecajam Dāvidam mājās divi mazi bērni. Puiši nobijušies, pat trīc. Mani stereotipie priekšstati liek domāt, ka diezin vai irākieši izturēsies pret šiem gūstekņiem tā, kā to paredz Ženēvas konvencija. Nākamais sižets – ievainoti irākieši slimnīcā, viņu vidū mazs puisītis ar sasaitētu galviņu. Līdzās tēvs, kurš skaidri liek saprast, ka atriebe pār iekarotājiem un bērnu savainotājiem nāks briesmīga. Vai kāda normāla sieviete, to skatot, var bezkaislīgi teikt – vienalga, bet bez kara situāciju neatrisināt?
Apzinos, ka ir tik daudz «zemūdens akmeņu», kas attaisno šo karu. Tomēr zinu arī to, ka sabiedrība tiek turēta atstatu no iespējām izvērtēt starptautiskās attiecības un situāciju. Te valda slepenība. Starptautiskajās attiecībās demokrātijas nav. Politiķu un valsts vadītāju vīzdegunīgo attieksmi pret tautu «kara lietās» kā pilsone izjūtu sāpīgi, tā mani pazemo.
Tieši Irāka un Izraēla ir tās zemes, kuras visvairāk ietekmējušas Bībeles saturu. Šajā aspektā par Irāku neesam domājuši. Tā sarunā ar mani ieteicās Pestīšanas Armijas Bauskas korpusa vadītāja Ruta Hansena un daktere Ruta Stelmaka. Viņas šo tēmu pētījušas norvēģu literatūrā un preses izdevumos. Tikai vienas stundas braucienā no Bagdādes (kas nu jau bija veca un skaista pilsēta) ir Babilona (ebreju vārds tai – Bābele)… Visi zina Verdi operu «Nabuko». Bet kurš šajās kara dienās iedomājas, ka Sadams Huseins Bābelē no drupām atjaunojis Nabuko (Nebukadnecara) pili, kas gan ir izlaupīta?
Senajām vietām iet pāri karš. Mirst cilvēki, grūst postā tūkstošgadu kultūrvēstures vērtības. Tas viss, lai «trakais Huseins neapdraudētu pasauli ar atombumbu». Vai tagad, militāro cīņu laikā, viņš to nevarētu paspēt? Ik ziņās izskan šī dilemma – vai irākieši klausīs Allāham vai Bušam.
