Apmēram tā man gribējās sacīt, izlasot dažādos preses izdevumos publicētos vērtējumus un atsauksmes par šīsvasaras Dziesmu svētkiem, kas bija veltīti Rīgas jubilejai.
Apmēram tā man gribējās sacīt, izlasot dažādos preses izdevumos publicētos vērtējumus un atsauksmes par šīsvasaras Dziesmu svētkiem, kas bija veltīti Rīgas jubilejai.
Par miglu savs viedoklis būtu eksakto zinātņu speciālistiem. Viņi noteikti zinātu, cik miglā, piemēram, ir ūdens. Ceļu policisti varbūt atcerētos ikgadējos satiksmes negadījumus uz Jūrmalas šosejas, kur mašīnas taranē cita citu tieši sliktas redzamības dēļ. Kāds korists, iespējams, atcerētos, ka komponistam Pēterim Barisonam ir vienkārša, bet aizkustinoša dziesma «Aiz miglas man dzimtenes celiņš tāls…».
Mūzikas speciālisti peļ šo dziesmu svētku repertuāru, atzīstot to par vienkāršotu, sadzīvisku un pliekanu. Nāk prātā, ka Latvijas Universitātes kora «Juventus» sastāvā pati esmu piedalījusies vairā- kos Dziesmu svētkos. Arī tajos, kuros bija jādzied «Denj pobedi», «Slavsja ti Rusj moja», «Reve da stogne Dnipr širokij» un citas. Tolaik jau neviens nevaicāja, ko par šo repertuāru domā koristi.
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā bija svētki, kuros J. Vītola «Gaismas pils» un A. Kalniņa «Jāņu vakars» vispār nebija repertuārā. Šīs dziesmas koncerta noslēgumā pieprasīja lielais kopkoris. Haralds Mednis tolaik bija vienīgais no virsdiriģentiem, kuram nebija bail kāpt uz estrādes šīs dziesmas diriģēt.
Rīgai veltītos Dziesmu un deju svētku koncertus skatījos televīzijā, un man tie tiešām patika. Bija domāts, kā notikumu svaigi parādīt, nevis tikai savirknēt dziesmas un dejas. Tāpēc arī šie svētki gāja pie sirds dalībniekiem. Savukārt tiem, kuri zemu vērtē vienbalsīgu dziedājumu, jāteic, ka tik lielā korī panākt tīru un līdzenu dziedājumu unisonā ir daudz grūtāk nekā gavilēt 16 balsīs. To zinu no savas prakses, ko savulaik sāku pie diriģenta Daumanta Gaiļa.
Ir arī saprotams, kāpēc koristiem un publikai tik mīļa ir Lilioma dziesma. Šī Nacionālā teātra izrāde tālajos 70. gados bija tik populāra ne vien lieliskā uzveduma un aktieru dēļ. Tas bija kā spirgts svaiga gaisa un domas malks laikā, kad visu noteica cenzūra.
Visbeidzot par Valsts prezidentes runu, kas gan pelta, gan izsmieta, arī ar sektantu dievkalpojumu salīdzināta. Vai patiktu, ja viņa savu sakāmo būtu lasījusi no lapiņas? Vai patiktu, ja Dziesmu svētku ievadā uzrunātu tautu skarbiem vārdiem, kā to reiz gadumijas runā darīja Andris Šķēle? Vai patiktu, ja Vaira Vīķe-Freiberga vispār uz svētkiem neatnāktu? Ko tad no viņas gribam un gaidām? Šķiet, ka dažiem nekas neliktos pietiekami labs, lai arī ko prezidente darītu.
Latvijas vārda piesaukšana Dziesmu svētkos ir iederīga un pat nepieciešama. Uz estrādes un klausītāju rindās tiešām ir tas MĒS, kas ir Latvija. Šajā vietā atļaujos palikt pie savām domām.
Katrā ziņā daudz vairāk mani smīdina hokejistu iecelšana svēto kārtā, gaviles, Latvijas vārda un Latvijas karoga vicināšana iereibušu pusaudžu rokās, cildinot puišus par iegūto vie- tu, kas, piedodiet, patiesībā ir pēdējā…
