Andra Citoviča, «Radio Zemgale» žurnāliste. Viņa nepilna gada laikā, kopš pastāv radio, ir guvusi atzinību par pašas veidoto raidījumu «Savā zemē».
Andra Citoviča, «Radio Zemgale» žurnāliste. Viņa nepilna gada laikā, kopš pastāv radio, ir guvusi atzinību par pašas veidoto raidījumu «Savā zemē». 15. aprīlī Andras veidotā pārraide lauku ļaudīm ieguva balvu Nacionālās radio un televīzijas padomes rīkotā konkursa nominācijā «Par aktuālu Latvijas lauku problēmu atspoguļojumu». Andras veidotā pārraide, kurā skartas zemnieku aktualitātes, skan trešdienu un sestdienu rītos 101.0 FM frekvencē.
Pirms darba radio Andra ir strādājusi par maketētāju laikrakstā «Pilsonis». Pirmie soļi žurnālistikā sperti, piedaloties avīzes «Atspulgs» veidošanā.
– Vai tu jau agrāk manīji virzību uz to, ko dari tagad?
– Pamatskolas gaitas es sāku Pācē, bet pabeidzu Bārbelē. Tieši Bārbeles pamatskolā pavadīto laiku es uzskatu par īpaši nozīmīgu savā dzīvē. Liela ietekme bija skolotājai Rasmai Tenovskai. Viņa no manis, tāda adataina «eža», izveidoja cilvēku.
Trakākais bija tas, ka gandrīz visos priekšmetos man bija ļoti labas atzīmes. Vienīgi fizkultūrā un zīmēšanā ne. Fizkultūra man sagādāja grūtības arī laikā, kad mācījos Bauskas 1. vidusskolā. Toreiz man bija krietns liekais svars, no kura vēlāk bez nožēlas šķīros. Nezinu, kurā brīdī man radās doma, ka vēlos būt skolotāja. Jau skolas laikā man patika mācīt, vadīt, organizēt. Vispār ir tā – ja man nav ko pakomandēt, nevaru mierīgi dzīvot (smejas).
Patika rakstīt sacerējumus, tāpēc iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kuru gan neesmu beigusi. Starp citu, Viļņā savulaik pabeidzu partijas skolas filiāli pionieru vadītājiem, kādu laiku iznāca pastrādāt arī šajā jomā.
– Būt radio žurnālistam – tas droši vien prasa daudz zināšanu.
– Jāmācās ir visu laiku. Šajā darbā man ļoti noderēja iegūtās datorzinības. Bet visvairāk ir bijis jāmācās izprast cilvēku psiholoģiju. Vispirms bija jāiemācās nesvīst tā cilvēka priekšā, ar kuru runāju.
– Bet rakstīšana?
– Bija laiks, kad, kārtojot domas dienasgrāmatās, sāku apsvērt – vai nepamēģināt rakstīt, lai par to saņemtu atalgojumu. Toreiz darbu sāka laikraksts «Atspulgs», un tieši tur bija mani pirmie mēģinājumi žurnālistikā.
– Vai, nolemjot strādāt radio, tev bija priekšstats, ko tas nozīmē?
– Savulaik es biju pazīstama ar Indiru Ozolu. Es redzēju, kā viņa runā ēterā, kā zina īstos vārdus. Toreiz man negribējās darīt tāpat. Taču tad radās iespēja pamēģināt. Un kāpēc gan ne?
– Vai atceries savu debiju?
– Pirmais, ko man atļāva izdarīt – nolasīt kārtējā žurnāla «Ieva» apskatu. Tas ilga apmēram minūti. Kad biju beigusi lasīt, vaicāju sev, vai tiešām var tā nosvīst? Brīnījos, ko cilvēks var pārdzīvot, izlasot tikai dažus teikumus! Tagad svīšanas ir garām, esmu spējīga domāt, kontrolēt situāciju, sevi pasniegt.
– Kāpēc veido pārraides tieši zemniekiem?
– Te liels nopelns ir Bauskas lauksaimniecības konsultāciju biroja vadītājai Eleonorai Maisakai. Patiesībā viņa bija tā, kas mani «izcēla saulītē», sapurināja un pamazām ievirzīja tur, kur tagad esmu. Pirms pusotra gada piedzima dēls Valters, un biju jau paguvusi ieslīgt mājsaimnieces čībiņās.
Ideja veidotajam raidījumam nav nekur aizgūta. To esmu izlolojusi pati. Es apzinos, ka pašlaik nevaru zemniekam palīdzēt reāli. Taču es viņam varu dot iespēju būt informētam, kā arī ticību, ka viņa viedoklis ir svarīgs un to vajag pateikt ēterā. Bez zemnieka un viņa viedokļa manu raidījumu gluži vienkārši nebūtu.
– Tev studijā ir arī citi pienākumi?
– Kādu laiku kopā ar Uldi Jaunzemu vadīju raidījumu «Rīts Zemgalē», kam sekoja «Brokastu Burbulis». To vada Ginters Lazbergs, es viņam palīdzu gatavot runas materiālus.
– Ko iegūsti tu pati, tiekoties ar lauku ļaudīm?
– Es nebeidzu vien brīnīties, cik viņos daudz optimisma. Lielākoties lauku ļaudis ir vienkārši, sirsnīgi, ar dzīves gudrību apveltīti. Satiekot zemniekus, es jūtu, ko viņi vēlētos dzirdēt raidījumā. Un tas ir svarīgi, jo viņi jau arī ir tie, kas «pasūta mūziku».
– Kas spēj izsist no līdzsvara, runājot ēterā?
– Savus kolēģus esmu brīdinājusi, ka fonā nedrīkst skanēt akordeons. Ja es izdzirdu akordeona skanējumu, sāku ausīties, teksts sāk «peldēt»…
– ?!
– Es spēlēju akordeonu, ģitāru, klavieres. Mūzikas skolu gan neesmu beigusi, taču esmu iemācījusies spēlēt pēc notīm. Klavieres spēlēju jau četru piecu gadu vecumā, un laikam tā ir dabas dāvana, ko neesmu izmantojusi.
– Kas palīdz koncentrēties darbam?
– Cilvēks, ar kuru kopā jāstrādā. Atbildības izjūta. Arī tas, ka iepriekšējā vakarā esmu rūpīgi sagatavojusies.
– Tu laikam daudz laika pavadi ārpus mājas…
– (Nopūšas.) No rīta parasti izeju no mājas tūlīt pēc sešiem, trešdienās ap pieciem. Mājās atgriežos kā kuro reizi – sešos, astoņos. Tad parasti Valters, kas dienu pavadījis pie auklītes Zitas, mudīgi pienes man čības, sak’, lai tik es kaut kur atkal neaizietu. Vīrs Valērijs manu aizņemtību saprot.
– Kā tu atpūties no stresa darbā?
– Aiztaisu mājā visas durvis, nolieku priekšā notis un spēlēju. Man patīk klasika, pēdējā laikā esmu pievērsusies mūzikai bērniem. Vakarā Valteram dziedu šūpuļdziesmas. Iespēju robežās cenšos aiziet uz balli, patīk dejot.
– Kas tevi aizkaitina?
– Mani kaitina tas, ka cilvēkam trūkst izdarības, «apgriezienu». Ja vilcinās tādēļ, lai apdomātu, tā ir cita lieta. Trakāk, ja velk kādu darbu, ko jau piecreiz būtu izdarījis. Nekad neesmu varējusi saprast tos, kuri mēdz teikt: «Ah! Nav ko darīt. Garlaicīgi.»
– Un iepriecina?
– Mani pārņem prieks, kad redzu – dēls atkal kaut ko jaunu iemācījies. Tas man ir ļoti svarīgi. Iepriecina arī otra izteikts labs vārds. Jūtos patiesi sajūsmināta, uzklausot studijā klausītāju zvanus, saņemot no viņiem vēstules.
– Droši vien tavā dzīvē ir arī kādi principi, moto, pēc kuriem vadīties.
– Viens noteikti ir: «Nedari otram to, kas pašam nepatīk». Sarežģītās dzīves situācijās es mēdzu atcerēties atziņu – nekad nav par vēlu, lai vēl varētu ko darīt lietas labā. Piekrītu arī tam, ka uztraukties nevajag divos gadīju- mos – tad, kad neko vairs nevar darīt, un tad, ja vēl var kaut ko izdarīt.
– Kad tu runā ēterā, kādu tu iztēlojies klausītāju?
– Tas atkarīgs no raidījuma tēmas. Gandrīz vienmēr runāju konkrētiem cilvēkiem. Nereti prasu arī kādam padomu. Gadās, ka padomdevēji ir arī pašas vecāki, kuri ir zemnieki Gailīšu pagastā.
Tīkamākais ēdiens: saldumi (ar mēru).
dzēriens: kafija.
ZIEDI: lilijas.
krāsa: gaiši zila.
gadalaiks: ziema.
diennakts laiks: rīts.
mūziķis: Džo Kokers (pašlaik), Bēthovens, Mocarts (vienmēr).
