Mūziķi Andri Kiviču vakar, 10. februārī, atkal varēja skatīt televīzijas spēlē «Randiņš». Savukārt kopā ar grupu «Z-Scars» pēdējos mēnešos koncertos un televīzijas ekrānos Andris ir vērojams ļoti bieži.
Mūziķi Andri Kiviču vakar, 10. februārī, atkal varēja skatīt televīzijas spēlē “Randiņš”. Savukārt kopā ar grupu “Z-Scars” pēdējos mēnešos koncertos un televīzijas ekrānos Andris ir vērojams ļoti bieži.
Runājot ar Bauskas jauniešiem par iespēju intervēt gada populārāko mūziķi, dzirdēju daudz atzinīgu vārdu par “Z-Scars” dziesmām. Uz lūgumu sagatavot jautājumus, ko Andrim vaicāt par tēmu “randiņš”, atsaucās vairāki 12 līdz 14 gadus veci pusaudži.
Rīgas kafejnīcā “Spalvas pa gaisu” ilgāk nekā stundu runājām par mūziku, dzīvi un pirmo mīlestību, – kā jau pirms Valentīndienas.
Skaņu pasaulē
Nesen pavīdēja informācija, ka trijos gados, kopš pastāv grupa “Z-Scars”, tā sniegusi vairāk nekā 300 koncertu. Katru nedēļu sanāk divreiz uzstāties. Taču debijas albums jums nāca klajā tikai pagājušā gada nogalē. Kur ir tās dziesmas, ko izpildāt?
– Pašu sacerētu skaņdarbu mums ir ap 50. iepriekš spēlējām smago mūziku, tad turpinājām angliski, beigās nonācām pie latviešu dziesmām. Albumā “Starp tevi un mani” apkopotas mūsu labākās melodijas, jo bija, no kā izvēlēties.
“Z-Scars” klausītājiem piedāvā tikai labāko. Par to liecina pēdējo mēnešu panākumi: uzvara Latvijas Radio organizētajā “Muzikālās bankas” aptaujā, izvirzīšana Latvijas prestižākajā mūziķu aptaujā “Gada balva” trijās nominācijās (“Labākais roka albums 2003”, “Labākā roka dziesma 2003” un “Labākā gada debija 2003”), arī iekļūšana “Eirovīzijas” nacionālās aptaujas finālā. Tā ir likumsakarība vai nejauša veiksme?
– Panākumu atslēga ir viena – mūsu mūzika. Man daudzi jautājuši, kā izsisties mūzikas tirgū, kā gūt panākumus. Varu atbildēt – daudz jāstrādā, jāklausās mūzika, jāspēlē, jāanalizē savas kompozīcijas. Ir bieži jāuzstājas, par sevi nemitīgi jāatgādina klausītājiem, tad arī tevi neaizmirsīs, dzirdēs, novērtēs. Vēl mūziķim ir svarīgi, lai dziesmas skan radio. Ja vari gada laikā piedāvāt divas trīs melodijas, kas nonāk topu augšgalā, tad viss ir kārtībā. Tad būs koncerti, tevi aicinās uz pasākumiem, būs mediju interese, būsi apritē.
Svarīgi, lai mūzika būtu melodiska, lai tai būtu dvēsele. Tā nu ir latviešiem raksturīga iezīme, ko nedrīkst ignorēt.
“Z-Scars” fani Bauskā sacīja, ka viņus sajūsmina tekstos ietvertā realitāte. Tie esot stāsti no dzīves.
– Es nemaz citādi nevaru uzrakstīt, kā tikai to, ko jūtu, kas aktuāls pašam. Piemēram, jaunajā kompozīcijā “Es vēlos netēlot” stāstu par to, ka ikdienā visi staigā ar maskām, un pareizi viņi dara, jo citādi šajos laikos nemaz nevar dzīvot. Es dziesmā runāju par to, kā būtu, ja visi dzīvotu patiesi, neviens netēlotu. Acīmredzot šādas atklāsmes klausītājiem patīk. Esmu mēģinājis, bet man neizdodas rakstīt tā – kaut ko apkārt, par mākoņiem, debesīm.
Jaunieši atveras spēlei
Tavam teiktajam par pastāvīgu nepieciešamību būt apritē apliecinājums ir arī vadītāja loma televīzijas spēlē “Randiņš”. Ko vari teikt par dalībniekiem?
– Jauki, atvērti, brīvi cilvēki. Nokļūt televīzijā, piedalīties konkursos un saņemt balvas – nav motīva to nedarīt. Zaudēt jau neko nevar. Jaunieši to sapratuši, jo spēlētgribētāju skaits ir prāvs, patlaban – ap 300 pretendentu, kas vēlas piedalīties “Randiņā”. Vadu šo raidījumu, esmu kopā ar jauniešiem, mācos arī pats.
Tevi var iztaujāt kā savdabīgu randiņu lietu speciālistu. Pastāsti par saviem atgadījumiem, dodoties uz tikšanos!
– Esmu pret paviršām, virspusējām attiecībām, man vienmēr gribējies, lai viss ir skaisti, perfekti, ar puķēm. Esmu izdomājis vispirms aiziet uz kafejnīcu, tad vēl tikties. Gribu atstāt labu iespaidu. Man maziņam fāterītis vienmēr stāstīja, ka viena no svarīgākajām kvalitātēm ir, cik labi ar tevi kopā jūtas citi cilvēki.
Vienmēr licies, ka tā meitene tagad būs vienīgā, uz mūžu. Es viegli iemīlos. Laikam esmu atradis īsto (Andrim ir 26 gadi, studējis Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, precējies – V. A.).
Attieksme un vēlreiz attieksme
Kādas meitenes zēni parasti lūdz uz randiņu?
– Vispirms ir svarīgs vizuālais tēls. Zēni aicina uz randiņu meitenes, ja viņi jūt, ka būs kaut kāda atsaucība, varēs interesanti parunāties, veidosies abpusējs kontakts, nevis viss notiks tikai “vienos vārtos”.
“Man jau ir 14 gadu, taču neviens puisis mani vēl nav aicinājis uz randiņu. Ja tā turpināsies, es drīz nonākšu lielā depresijā,” saka Ieva.
– Meitenei jārūpējas, lai viņa labi izskatās, lai lieliski jūtas. Šī vecuma zēnus vairāk interesē tādas meitenes, kuras var uzaicināt uz satikšanos un tad pamest. Meitene savu vērtību puišu acīs cels, ja neizmainīs sevi sīknaudā, ja viņai būs savi principi, savs “es”. Kad šādai jaunietei būs 16, 18 gadu, džeki viņai skraidīs pakaļ kā apsviluši. Četrpadsmit gados par to nav jāuztraucas.
Ejot uz tikšanos ar meiteni, mamma liek ņemt puķes. Man tas šķiet vecmodīgi, galīgi garām.
– Nē, tas nav galīgi garām! Paņemot ziedus, džekam jāsaprot, ka galvenā jau nav puķe, bet attieksme. Zieds simbolizē maigumu, tavu attieksmi, parāda, ka tev patīk viss skaistais, ka šis cilvēks ir īpašs. Tas nebūt nav vecmodīgi.
Mēs tikāmies, sapratu, ka man šī meitene nepatīk. Kā lai tieku no viņas vaļā? Viņa zvana, aicina vēlreiz tikties.
– Manuprāt, meitene novērtēs, ja puisis ar viņu vēlreiz satiksies un godīgi visu izstāstīs. Tā arī var teikt: “Tu taču negribi, lai es meloju, satiekos ar tevi un vēl ar kādu citu.” Tas nav viegli izdarāms, bet ir labāks risinājums par publisku skandālu vai melošanu.
Kā lai es zinu, ka puisim nav sliktu nodomu? Mamma vienmēr stāsta briesmas, ka vairumam zēnu ir tikai viena vēlme.
– Mēs neviens nevaram zināt, kurš cilvēks ir godīgs, kurš nav. Jāuzticas intuīcijai. Meitenei jāmāk puisim skaidri pateikt, kādas attiecības viņa grib. Savukārt bērniem jāsaprot, ka vecāku uzdevums ir uztraukties. Par to uz viņiem nav jādusmojas.
