«Jums ir zirgi?» tā pirms divdesmit pieciem gadiem Konuševski jautāja ne vienam vien kolhoza priekšsēdētājam.
«Jums ir zirgi?» tā pirms divdesmit pieciem gadiem Konuševski jautāja ne vienam vien kolhoza priekšsēdētājam.
Jautājums uzdots nevis ziņkārības dēļ, tas bija viens no nosacījumiem, lai Konuševski dzī- vi Rīgā mainītu pret laukiem. Viņu prasībām atbilda toreizējais kolhozs «Uzvara», tagadējais Gailīšu pagasts, kurā ģimene dzīvo joprojām.
Inese Konuševska, tikko lasīt iemācījusies, pirmo izburtojusi grāmatu «Melnis Bento». Viņai jau kopš bērnības esot neizskaidrojama mīlestība pret zirgiem. Ineses plauktā pamazām pieaug to grāmatu skaits, kurās dažādās valodās vēstīts par zirgiem. Pašlaik to jau ir ap piecdesmit. Turpat blakus stāv zirgu skulptūriņas. Sekcijā viesus gaida glāzes ar zirgu attēliem. Durvis rotā vimpeļi, sienas – dzīvesbiedra Leonīda kokgriezumi. Virtuvē cita pēc citas rindojas krūzītes ar zirgu attēliem.
Leonīds smiedamies teic, ka par mīlestību pret zirgiem vislabāk «īsumā» izstāstīšot Inese. Viņš ik pa brīdim pārtrauc kundzi, komentējot viņas sacīto.
Sacīkšu vietā izvēlas brīvību
Inese: – Vasaras brīvlaikus pavadīju, kopjot zirgus dažādās Latvijas vietās. Pēc skolas beigšanas kādu laiciņu bija miera periods. Šad tad zirgam uzkāpu mugurā Salaspilī, kur dzīvoja Leonīda mamma. Apkārtējie mani dēvēja par Annas dullo vedeklu. Tad abi ar Leonīdu sākām braukāt apkārt pa laukiem un meklēt piemērotu dzīvesvietu, jo vairs nevēlējāmies dzīvot pilsētā.
1976. gadā atbraucām uz «Uzvaru», kolhoza priekšnieks Ivars Jansons solīja, ka ieviesīs zirgus. Pamazām sāka vest šķirnes dzīvniekus, uzcēla staļļus, pieņēma darbā treneri. Es sāku strādāt par noliktavas pārzini. Sākumā izveidojām veselības grupu, kurā piedalījās tikai precēti cilvēki, kā arī vecāka gadagājuma ļaudis. Katru dienu vismaz divas stundas jājām ar zirgu. Vēlāk radās sportistu komanda. Es neiesaistījos komandā. Man nepatika zirgu trenēt uz laukuma, kā to vajadzēja darīt sportistiem. Man patika uzkāpt zirgam mugurā un projām pa upmalu uz leišiem.
Leonīds: – Uz ārzemēm.
Zirgi nomierina
Inese: – Visi zirdzenieki teic, ka zirgi nomierina nervus. Kad aizej pie zirga uz stalli, vienalga, jāj vai ne, nekādas citas domas vairs galvā nav, ne par mājām, ne par darbu.
Leonīds: – Ne par vīru.
Inese: – Bez komentāriem, lūdzu. Līdz 47 gadu vecumam, kamēr «Uzvarā» bija zirgi, pat pie ārsta nevajadzēja iet. Tagad joprojām abi ar Leonīdu dodamies pie draugiem izjādēs, jo pašiem nav sava zirga. Viena kumeļa uzturēšana izmaksā sešdesmit latu. Vienreiz gan sacīju, ka es labprāt vīru mainītu pret savu zirgu. Tas nerunā pretī. Zirgu ar vīrieti jau nu noteikti nevar salīdzināt.
Leonīds: – Tagad tu tā saki. Pajautā jebkurai jaunai meičai, ko viņa izvēlētos – vīrieti vai zirgu?
Inese: – Protams, zirgu! Ja būtu zirgs, tad vīriešu bars pakaļ skrietu. Kolhoza laikos man bija ļoti mīļa ķēve Dagra. Es ar viņu astoņus gadus jāju. Viņa man pilnībā uzticējās. Kumeļiem vārdus domājot, tiek ņemts vērā tēva vārda pirmais burts. Dagrai piedzima kumeliņš no Jurģa, viņu nosaucām par Jundu. Kāda ķēve bija nosaukta par balto p…, jo viņai kājstarpē bija balts plankums.
Leonīds: – Iešu pēc kafijas, citādi kundzei jau sausa mute no runāšanas.
Par ķēvēm un ērzeļiem
Inese: – Kad zirgus atveda no Krievijas, bija jāpaiet pāris dienām, līdz tie saprata komandas latviešu valodā. Zirgiem nepatīk iedzēruši cilvēki. Arī šie dzīvnieki mēdz būt gan ļoti tīrīgi, gan «cūkas», strādīgi un slinki. Ķēves ir uzticīgas, mierīgas.
Leonīds: – Kā sievietes.
Inese: – Nav ieteicams sacīkstēs piedalīties ar ķēvēm, kuras «meklējas». Tādos brīžos viņas nespēj domāt par šķēršļa pārvarēšanu. Savukārt ērzeļi ir centīgi. Taču pēc kastrēšanas zirgs zaudē degsmi.
Staļļos dzīvo sermuliņi – caunēm līdzīgi dzīvnieciņi, kuri naktī sapin zirgiem krēpes. Viņiem patīk zirgu sviedru smaka.
Leonīds: – Kad piedalījos sacīkstēs, negodīgie konkurenti, lai izsistu pretinieku no ierindas, alum lika klāt zirga sviedrus. Nedēļu ilga caureja garantēta.
