Latviešiem ir daudz vienkāršu ēdienu, kas neprasa ne īpašu piepūli gatavojot, ne arī kādas sevišķas garšvielas.
Latviešiem ir daudz vienkāršu ēdienu, kas neprasa ne īpašu piepūli gatavojot, ne arī kādas sevišķas garšvielas.
Par vienu no tiem atgādina Anna Sālzine, tagad rīdziniece, bet jaunību pavadījusi Bauskas rajonā.
– Mācīdamās Bauskas 1. vidusskolā, kopā ar kaimiņu meiteni dzīvoju pie mammas attālas radinieces Brīvības bulvārī. Tantītei bija divas mazas istabiņas, vienā viņa izmitināja vidusskolēnus no laukiem. Maniem vecākiem tas bija izdevīgi, jo maksu tantīte pieņēma tikai «graudā» – malkā un produktos. Tā rudeņos kopā ar mani uz Bausku tika vests maiss kartupeļu, putraimu un miltu kulītes, zirņi, pupas. Kad kāva cūku, žāvēts speķa gabals un kāds desas līkums tika atlikts arī tantītei. Viņa mums vienmēr gatavoja siltas vakariņas.
Atceros, ka visbiežāk tās bija dažādas zupas un biezputras, retāk kartupeļi ar mērci. Uz pavasara pusi lauku labumu krājumi bija krietni patukšoti, tad tantīte sacīja, ka jāizslau- ka tik «antkambara» (pieliekamais) plauktiņi. Izkausētos cūku taukos pannā vai katliņā viņa sacepa labi daudz sīpolu, uzlēja ūdeni, ielika vārīties sīki sagrieztus kartupeļus, kam piemeta pavairāk sāls. Ja vien vēl bija, reizē ar tupeņiem vārīja arī žāvēta speķa ādiņas. Kad kartupeļi bija mīksti, katlā iebēra miežu putraimus vai šķeltos zirņus. Pavārīja, kamēr putra metās bieza, un tad uz pāris stundām sasedza vai arī lika izkurinātas malkas plīts cepeškrāsnī. Tā ir tā pati, ko daudzi sauc par «bukstiņputru».
Šāda putra man labi garšoja arī bez sacepta speķīša. Vārīts vienmēr tika ar aprēķinu, lai vakarā viss netiktu apēsts. Nākamajā dienā katlā ielēja apmēram glāzi ūdens, pamatīgi samaisīja, lai «nepierauj» pie katla dibena, visam kopā ļāva brīdi pavārīties. Tad pielēja pienu un iznāca zupa. Tagad tāds ēdiens varbūt negaršotu, bet jaunībā tas likās ļoti gards.
