Garīdznieku tērpi, atšķirībā no laicīgās modes, ir kanonizēti.
Garīdznieku tērpi, atšķirībā no laicīgās modes, ir kanonizēti.
Turklāt apģērbs nepārprotami norāda uz priestera vietu hierarhijā. Visi noteikti būs ievērojuši, ka, vadot liturģiju, mācītāji ir tērpušies citādā apģērbā nekā ikdienā.
Maz pētīta nozare
Populārās modes enciklopēdijās diemžēl nav iekļautas nodaļas par garīdznieku apģērbiem. Tā ir nozare, kas Latvijā vēl nav nopietni pētīta, gluži tāpat kā tekstiliju pielietojums katoļu baznīcās. Šīs konfesijas garīdznieku tērpu izšuvumi, pārklāji, karogi, gobelēni ir tekstilmākslas specifiska joma, kur nepieciešamas papildzināšanas baznīcas vēsturē un kristietības simbolikā.
Tāpat kā jebkurš mākslinieks nevar uzgleznot altārgleznu, arī ikdienas apģērbu šuvēja ar garīdznieku tērpu darināšanu netiks galā. «Bauskas Dzīve» noskaidroja, ka Liepājā darbojas mācītāju apģērbu darbnīca, bet Karmelītu ordeņa māsas arī Gulbenē sākušas pieņemt pasūtījumus priesteru liturģisko tērpu šūšanai. Gluži citāda situācija ir senu katolisku tradīciju zemē Polijā. Tur ir daudz specializētu veikalu, kuros var iegādāties mācītāju tērpus un to elementus. Apģērbi ir ražoti rūpnieciski un tālab vairs nav uzskatāmi par lietišķās mākslas meistardarbiem.
Mākslas stilu ietekme
Lai gūtu priekšstatu par garīdznieku tērpiem, «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu teoloģijas maģistrus Juri Krisūnu un Jāni Vīlaku. Viņi ir Skaistkalnes Paulīniešu ordeņa tēvi. Liturģisko apģērbu mode ir attīstījusies gadsimtu gaitā, iespaidojoties no vairākiem mākslas stiliem. Tēvs Juris informē, ka Austrumu katoļu baznīcas (Grieķija) un Rietumu katoļu baznīcas (Roma) tradīcijas ir atšķirīgas. Tās izpaužas arī garīdznieku tērpos. Lielākā daļa Eiropas valstu, arī Latvija, pārstāv Romas katoļu baznīcu.
Priestera ikdienas tērps ir melna sutana, kas ir seno romiešu tunikas pārveidots variants. Agrāk sutanas šuva no vilnas vai kokvilnas auduma. Tagad var izmantot arī sintētiskos materiālus. Vatikāna 2. koncilā, kas notika no 1963. līdz 1965. gadam, tika pieņemts lēmums ieviest minimalizētu priestera apģērbu – kolārkreklu, ar ko drīkst aizstāt garo sutanu. Kolārkreklu iecienījuši arī citu konfesiju mācītāji.
Sešas galvenās krāsas
Saskaņā ar Baznīcas regulu, liturģijas tērpiem tiek izmantotas sešas krāsas – zaļa, balta, sarkana, violeta, melna un zeltaina. Tēvs Juris stāsta par krāsu simbolisko nozīmi: «Zaļā ir cerības simbols, balto izmanto Lieldienu, Ziemassvētku dievkalpojumos un pieminot svētos. Sarkanā krāsa simbolizē Svēto Garu un tiek lietota Vasarsvētkos, kā arī svēto mocekļu piemiņas dienās. Violetā ir Adventa laika un gavēņa krāsa un simbolizē gandarīšanas garu. Melnā krāsa ir saistīta ar sērām. Toties zeltaino krāsu uzskata par universālu, jo tā var aizstāt gan balto, gan sarkano. Turklāt šīs krāsas tērpu atļauts lietot baznīcas gada jebkurā laikā.»
Svarīgas detaļas un nianses
Bīskapa ikdienas apģērbs ir melna sutana ar violetām apmalītēm un mazām podziņām. Sutana apsieta ar platu jostu. Uz krūtīm bīskapi nēsā masīvu zelta vai sudraba krustu, bet pirkstā – zelta gredzenu, kas simbolizē «laulības» ar baznīcu. Galvā ir maza, sarkana cepurīte – piuska.
Svinīgos dievkalpojumos bīskapa galvassega ir mitra – augsta cepure. Tiek izmantots bīskapa amata simbols – pastorāls jeb zizlis. Latīņu vārds «pastore» nozīmē ‘ganīt’. Tātad bīskaps ir «gans», kurš rūpējas par savām «avīm».
Arī kardināli nēsā melnu sutanu, vienīgi tērpa apmales un podziņas ir sarkanā krāsā. Liturģiju laikā kardināli tērpjas purpursarkanās drānās. Augsto amatpersonu tērpu sastāvdaļas ir gluži tādas pašas kā priesteriem. Hierarhijas pakāpe izpaužas krāsu un atsevišķu apģērba detaļu pielietojumā.
Pāvests vienmēr ir tērpies baltā sutanā. Tās jostu rotā viņa ģerbonis. Virs liturģiskā tērpa pāvests uzliek palliju – vilnas lentīti ar sešiem uzšūtiem krustiem.
***
Uzziņai
Katoļu garīdznieka liturģiskais tērps
Humerāls atgādina plecu lakatu. Senatnē tam bija sviedrauta funkcija. Ģērbšanās procedūra sākas ar humerāla uzlikšanu.
Alba ir viegla, balta tunika. To apjož ar jostu – pītu virvīti, kuras galos ir pušķi.
Stola ir priesterības simbols. Stola atgādina garu, greznu šalli, kas brīvi krīt pāri pleciem.
Ornāts ir īsa tunika, kas sniedzas līdz ceļgaliem.
Tērpus rotā sarežģīti un krāšņi izšuvumi ar kristietības simboliem un stilizētu ziedu ornamentiem.
Kristību un laulību ceremoniju tērps
Komža – līdzīga albai, tikai īsāka.
Kapa – stilizēta kapuce, kas pārveidota par apmetni. To uzliek virs stolas.
