Bauskas rajona Padomes sēdē vakar, 24. augustā, Ministru kabineta rīkojuma «Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā» izrakstus izsniedza 13 personām.
Bauskas rajona Padomes sēdē vakar, 24. augustā, Ministru kabineta rīkojuma “Par uzņemšanu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā” izrakstus izsniedza 13 personām.
Tie ir Bauskas, Iecavas novada, Ceraukstes, Mežotnes, Codes, Gailīšu pagasta iedzīvotāji, visi pieauguši, vecāki par 30 gadiem. Tā pilsonības ieguvējus raksturo Ingrīda Levko, Naturalizācijas pārvaldes Bauskas filiāles speciāliste. “Šie cilvēki eksāmenu kārtoja jau 2005. gada 16. decembrī. Viņi ir ilgi gaidījuši, bet likums paredz, ka pilsonība jāpiešķir gada laikā pēc pārbaudījuma nokārtošanas,” skaidro Ingrīda Levko.
Viens no pilsonības ieguvējiem ir mežotnieks Anatolijs Kazačenko. Viņa vecāki no Ukrainas ieradušies strādāt toreizējā Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā, un te piedzimis Anatolijs. “Bērnība pagāja pils pārvaldnieka mājā. Esmu tā ieaudzis šejienes vidē, cilvēkos, ka nevaru iedomāties dzīvot citur. Tā kā esmu dzimis Latvijā, beidzis Bauskas 2. vidusskolu, šķita, ka pilsonība man gluži vienkārši pienākas tāpat. Izrādījās, ka tā tomēr nenotiek. Sieva ir latviete, ar Ivetu esam precējušies 19 gadu, meitas arī Latvijas pilsones. Tikai es tāds “nekas”. Braucam tepat uz Lietuvu, viņas uzrāda pasi, bet manējo speciāli pēta. Nolēmu, ka jāsakārto lietas, lai arī man būtu Latvijas pilsonība,” par savu lēmumu stāsta Anatolijs. Naturalizācijas eksāmeni viņam šķituši ļoti vienkārši.
Latviešu valodā tā īsti runāt viņš sācis, strādājot kādreizējos Bauskas “sadzīvniekos”. Anatolijs ir vīriešu apģērbu šuvējs piegriezējs. Ar klientiem vajadzējis saprasties, kolektīvs tāds latvisks.
Tagad Anatolijs Kazačenko apģērbus šuj tikai pa retam. “Vairākus gadus strādāju celtniecībā, ir tāda sajūta, ka nedaudz esmu zaudējis kvalifikāciju,” viņš atzīst. Tomēr šuj viņš joprojām – veido automobiļu salona dizainu. Ar pasūtījumiem neesot problēmu – internets mājās, un klienti paši atrod meistaru.
Anatoliju nopietni interesē senlatviešu kultūra, vēsture. Otrpus Lielupei Mežotnes pilskalns, kur daudz senlietu vai pašas nāk no zemes laukā. Mājās izveidojusies neliela kolekcija.
Ādas aukliņā ap kaklu Anatolijs ikdienā nēsā senlatviešu karavīra kulta zīmi un stāsta, ka Pērkons bijis dzimtās zemes aizstāvju un tagad ir arī viņa aizgādnis. Šovasar viņš bijis senlatviešu svētkos Valmierā, Zemgaļu svētkos Tērvetē. “Tas ir tik aizraujoši, senās lietas ir kaut kas īsts, tajās ir pamatīgums. Latvijas vēsture mani ļoti interesē, un jo vairāk lasu, jo vairāk atrodu,” saka Anatolijs.
Pirms vairākiem gadiem viņš iedzinis četrus mietus vietā, kur tagad atrodas ģimenes māja ar krāšņi iekoptu puķu un augļu dārzu. “Te Mežotnē citādi nevar, jācenšas, lai būtu skaisti, kaimiņš no kaimiņa mācās,” saka saimnieks.
