Kaut kā nav ierasts, ka sievietes vecumā ap 50 gadiem veidotu jaunu ģimeni ar krietni jaunākiem vīriešiem.
Kaut kā nav ierasts, ka sievietes vecumā ap 50 gadiem veidotu jaunu ģimeni ar krietni jaunākiem vīriešiem. Toties iesirms kungs, kurš ved pie altāra divdesmitgadīgu meiču, biežāk ir līgavainis, nevis līgavas tēvs.
Skats nākotnē
Mūsu sabiedrībā šāda situācija ir ikdienišķa. Žurnālā “Privātā Dzīve” katru nedēļu ir kadri no šādu jaunas dzīves sācēju laimīgās dienas.
Šodien viņai 21, viņam – 52 gadi. Vīrietis veido jaunas attiecības, jo jūtas spēka pilns, lai apliecinātu savu vīrišķību. Līdzšinējā sieva viņam šķiet pirms laika novecojusi, neinteresanta, kā tāda izdzerta glāze. Pusmūžā apprecot uz pusi jaunāku sievieti, negribas vērtēt, ka pēc 20 vasarām viņai būs 41, bet viņam jau 72. Ņemot vērā, ka vīrieši dzīvo īsāku mūžu, iespējams, ka sieviete dzīves plaukumā kļūs atraitne. Ja ne, viņai līdzās būs tāds opītis ar visām no vecuma izrietošām problēmām, arī veselībā.
Papucis
“”Tas ir tavs papucis?” vaicāja kūrortā Krētā iepazītie draugi, ar kuriem spēlējām bumbu. Pie šāda vai līdzīga jautājuma esmu pieradusi, jo mums ar Andreju ir krietna gadu starpība. Ikdienā tas mani netraucē. Vīram esmu ļoti pateicīga par rūpēm, viņš man palīdzēja izskoloties, iekārtoties darbā. Nācās algot auklīti, kas pieskatīja meitiņu, kamēr biju lekcijās.
Bērnus Andrejs ļoti mīl, viņējie pie mums ir ciemojušies bieži. Pirmajos gados centos to pieciest, bet vēlāk pieradu tiktāl, ka pieņēmu vīra puikas kā savējos. Kad viņš šķīrās no pirmās sievas, dēli bija pusaudži un to ļoti pārdzīvoja. Tāpēc bija svarīgi nepazaudēt kontaktu. Turklāt pieļauju, ka es ar zēniem sapratos labāk nekā vecišķā māte, kura tēvam velta indīgas piezīmes. Skumji, ka tā, jo dzīve, manuprāt, jāpieņem tāda, kāda tā ir.
Kopā ar Andreju man ir stabilitātes un drošības izjūta, kāda nevarētu būt ar vienaudzi. Viņš ir turīgs, prot naudu pieturēt un vairot, savā biznesā tagad iesaistījis arī dēlus, un tas ir labi, kapitāls paliek ģimenē. Meita šogad beigs vidusskolu, un vīrs vēlas, lai viņa studē universitātē Budapeštā. Katru gadu ceļojam, atpūšamies kūrortos. Kad Andreja pirmajai sievai bija nopietna operācija, vīrs uzreiz piedāvāja naudu sanatorijai.” Tā dzīve izveidojusies Viktorijai, kurai pašlaik ir 43, bet vīram 74 gadi.
Nepaguva
Antra ar Zigmundu apprecējās pēc vairākus gadus ilgušas iepriekšējo laulību šķiršanas. Tas bija smagi un sarežģīti. Abās ģimenēs bija bērni, nācās dalīt arī mantu. “Man tolaik bija 32 gadi, dēlam desmit gadu. Vīrs sāka dzert, tas izrādījās tik nopietni, ka nācās ārstēties. Pēc tam viņš kļuva ārkārtīgi nervozs, par katru nieku cēla traci. Reizēm gribējās teikt: “Labāk būtu dzēris!”
Dēls saslima ar astmu, un daktere teica, ka tas no nerviem. Noīrēju dzīvokli, lai dzīvotu atsevišķi no vīra. Viņš iesniedza laulības šķiršanas pieteikumu, bet to atsauca, tiklīdz piekritu. Process vilkās apmēram gadu. Tolaik iepazinos ar dakteri, dēla ārstu slimnīcā. Pavadīju tur daudz laika, lai būtu kopā ar zēnu, un kļuvām arvien tuvāki ar Zigmundu. Izrādījās, ka arī viņš tobrīd šķiras. Sievai bija apnicis pakārtot savu dzīvi ārsta ikdienai, diennakts dežūrām, izsaukumiem uz operācijām. Turklāt viņai bija draugs, bērni izauguši, vecāki neredzēja iemeslu turpināt kopdzīvi, kurā vairs nebija tuvu attiecību.
Zigmundam bija pāri 50 gadiem, bet viņš izskatījās jaunāks. Sastapāmies brīdī, kad abi jutāmies ļoti vientuļi. Kopā piedzīvojām 14 laimīgus gadus, gribējām, bet nepaguvām sareģistrēties. Zigmunds nomira piepeši, ievilka dziļu elpu, un viss. Viņš jau kādu laiku bija sūdzējies par sāpēm sirds apvidū, grasījās ārstēties, bet nekad nebija laika – nācās strādāt, lai ārstētu citus.
Problēmas sākās pēc Zigmunda bērēm. Izrādījās, uz viņa atstāto mantojumu – mūsu kopīgi uzcelto nelielo māju un mašīnu – var pretendēt bērni no viņa pirmās laulības. Man nebija nekādu papīru, kas apliecinātu kopdzīvi. Patiesībā pašlaik trešo reizi savā mūžā sāku dzīvi no jauna.”
Sava bagāža
Psiholoģe Andra Katkeviča uzskata, ka, sākot attiecības, grūti prognozēt, pēc cik ilga laika iestāsies apnikums. Reizēm tieši pēc zināmas krīzes attiecībās, tās kļūst stiprākas, tikpat labi viskarstākās jūtas var izdzist. Viens gan ir skaidrs, stājoties otrajā laulībā, katram partnerim jau ir sava dzīves bagāža, kas nekur nepazūd, pat ja to mēģina noslēpt apziņas skapja dziļumos, durvis aizslēgt un atslēgu iemest akā. Ja vīrietis vai sieviete par saviem bērniem no iepriekšējām attiecībām nerūpējas, tā ir slikta prognoze nākotnei. Un vēl – pārim, kam gadu starpība pārsniedz 20 gadu, patiesībā nav cerību jauki un mīļi novecot kopā. Tas ir kā laulību zvērestā – līdz brīdim, “kad nāve mūs šķirs”.
