Pa dubļu skrīnēm aizgājuši Ziemassvētki, ar lietu un pavasarīgiem plūdiem atnācis jaunais gads. Bauskā uz salūtu nebiju, bet avīzītē izlasīju atsauksmes par Jaungada sagaidīšanu un salūtu. Ko lai saku? Visiem vienāda skatījuma nekad nebūs. Manuprāt, viss bija labi izdomāts, tikai par vēlu. Nebija laika sagatavoties. Mēs tādi esam – vieglāk kritizēt. Lai kaut ko lietas labā darītu, esam bezspēcīgi vai neko negribam darīt. Laukums tika nolīdzināts, bet tie paši bļāvēji un neapmierinātie, protams, ne iebraucēji, bet, domāju, Bauskas jaunieši to izbraukājuši, tāpēc 31. decembrī atkārtoti vajadzēja teritoriju līdzināt. Postot, piemēslojot apkārtni, laužot un demolējot mēs nekad labāk nedzīvosim. Līdzekļi, kas bija paredzēti laukuma iekārtošanai, divkāršojās. Neviens bez maksas negrib strādāt.
Ja būsim vienaldzīgi un postīšanu uzskatīsim par izpriecu, tad tā arī būs, kā ir. Katram gribas redzēt sakoptību, bet ir cilvēki, kurus trenc kaut kāda apsēstība uz postīšanu un piegružošanu. Papīru var nomest zemē, gan jau kāds pacels un iemetīs tur, kur tam jābūt. Var atļauties uz upmalu aizvest trīs melnus atkritumu maisus, pilnus līdz augšai, un droši teikt, ka to darījuši makšķernieki. Ne jau uz muguras nesti tie maisi, piebraukuši ar džipu un smuki rindiņā salikuši. Pie rokas nav pieķerti, par zagļiem nevar saukt. Aprīļa talkā citi vāks šo drazu, bet vainīgais paņirgāsies, jo tādam nav sirdsapziņas.
Ko varam gaidīt un prasīt no jaunā gada? Tikai vienu –, mīļo Dieviņ, apskaidro nejēgām prātu! Ja tā domājam darīt, tad nav, uz ko cerēt. Laimi nenesīs ne jaunais gads, ne Ziemassvētku vecītis.
Vēlu visiem veiksmīgu, raženu, mīlestības un apskaidrības pilnu jauno gadu! Tikai kopā un strādājot mēs varam gaidīt labāku dzīvi. Lai mūsu sirdīs iemājo labestība un domās skan ne tikai vārds «man», bet arī «tev»!
