Ceļosim! Taizemes krastos uzieta tropiska paradīze.
Vientuļas pludmales ar pūderbaltu smilšu klājienu, kuru pakājē skalojas kristāldzidrais, tirkīzzilais Andamanu jūras ūdens. Nesteidzīgi zvejnieki ar smaida rotātām sejām, apkārtnē skanošas dabas balsis. Nemiers, steiga, apdzīvotām vietām raksturīgie trokšņi šeit neeksistē. Lai šo paradīzi atrastu, jālūkojas uz Taizemes pašos dienvidos izkaisītajām izmērā niecīgajām salām.
30 stundu transporta līdzekļos
Ceļš līdz galamērķim mūsu saimei prasīja vairāk nekā vienu dienu, precīzi 30 stundas ar nelielu «asti», no kurām 12 pavadītas lidmašīnā, 16 vilcienā, stunda taksometrā un pārējais laiks tradicionālajā tajiešu gardeguna koka laivā. Laiku iespējams samazināt teju uz pusi, ja pārvietošanos pa dzelzceļu aizstāj ar iekšzemes lidojumu, kas izmaksu ziņā ir pat lētāks, un pēc tam ar nolīgtu auto vai satiksmes busu dodas uz piestātni. Šo variantu izslēdzām bērnu dēļ, jo pārlidojumos bija piemeties neatlaidīgs ausīs dūrējs.
Savukārt vilciens bērniem bija neviltota prieka avots. Te varēja rikšot uz nebēdu, iekārties metāla stieņos un izpildīt akrobātu cienīgus manevrus, atrast jaunus draugus un likties uz auss turpat vagona saliekamajā gultā. Idillē gan pamanījās iespraukties kāds traucēklis, un tas ir kondicionieris. Ar to mūžīgi ir problēmas. Nosalt var transportā, veikalā, restorānā. Tu esi bēdzis no aukstuma savā zemē, bet, nonācis tropos, atkal dabū izsalt līdz kaulam. Jābrīnās, kā paši vietējie nestaigā puņķaini un klepojoši.
Bez glābšanas vestes nekust
Tur satumst agri, pēc sešiem vakarā saule jau pazudusi aiz horizonta. Ap šo laiku arī mūsu vilciena sastāvs, atstājot Bangkokas smailes un būdiņas, bija uzņēmis ātrumu, tāpēc ainavas baudīšana aiz loga brauciena lielākajā daļā gāja secen, toties varēja izgulēties un nepazaudēt dienu.
Rīta cēlienā vēl varēja pagūt iegrimt apkārtnes pētīšanā. Biju tik pārsalusi, ka nolēmu doties sildīties uz zemākas kategorijas vagonu, jo atvēsinātājs ar pilnu jaudu strādā vien pirmās un otrās klases vagonos, bet pārējos veldze jāmeklē vēja brāzmās, kas triecas no atvērto logu mutēm. Matiem plīvojot, izkārusies pa logu ārā, smēlu siltumu vērpetēm un līksmoju par zaļajiem rīsu laukiem, par palmu alejām, par tempļiem un dzīvo radību, kas pamanāma ceļa malās.
Bažījos par mūsu pēdējo posmu, kas pieveicams tikai ar laivu. Pētot dažādas laika prognozes, tās visas kā viena solīja līdzīgu scenāriju – īslaicīgas lietusgāzes un jūrā divmetrīgus viļņus. Ieraugot saulē izbalējušo koka tajiešu «tupelīti», kas noteikti pieredzējusi labākus laikus, vaicāju pēc glābšanas vestēm un paziņoju, ka bez tām nekustēšos ne no vietas. Tās arī tika sameklētas. Ieņēmām vietas ūdenstransportā līdzās mūsu četriem čemodāniem, divām mugursomām un zīdaiņu saliekamajiem ratiem. Sapņu sala «Koh Mook» bija saskatāma no krasta, tās tuvums izrādījās mānīgs, jo gardeguna laivā pavadījām 45 minūtes.
Pirmatnējas dabas apskāvienos
Priekā gavilēju, kad laivas augstais priekšgals beidzot iedūrās pludmales smiltīs. Tur jau klāt bija arī mūsu izvēlētās viesnīcas apkalpojošais personāls, kas skaļā balsī sveicināja: «Savasdee!» Beidzot varēja sākt baudīt šo daudzu acīm paslēpto dārgakmeni. «Koh» tajiešu valodā ir ‘sala’, bet «Mook» – ‘pērle’. Jūra krāsojas no smaragdzaļā līdz tirkīzzilam tonim, tālumā rēgojas milzīgu klinšu stāvi, kuros pinas lietusmākoņi. Viļņu šalkoņu, kokospalmu čabēšanu, putnu klaigāšanu, cikāžu apdullinošo meldiņu drellēšanu patraucē vien laivu motoru dūkšana.
Automašīnu uz salas nav, vietējie te pārvietojas kājām, ar velosipēdiem vai mazjaudas motorolleriem. Trīs reiz četri kilometri – tāds ir šīs sauszemes mērogs. Pēc pavadītas dienas sāc apjaust, cik tā ir neaprakstāma izjūta, kad esi attālinājies no civilizācijas biezokņiem. Dienas režīms te sākas ar saules lēktu un beidzas ar saules rietu.
Nenoliedzami, stresa pārņemtie urbanizētās pasaules ļaudis atdotu veselu bagātību, lai varētu atgriezties šādā pirmatnējā, absolūta miera pārņemtā ainavā, kur nav sastrēgumu, kur nav izplūdes gāžu, nav trokšņu, nav lielveikalu, kur nav nekādu tehnoloģisku brīnumu, nav pilnīgi nekā no ierastās ikdienas. Salas pamatiedzīvotāji ir jūras čigāni, kas šeit apmetušies uz dzīvi uz koka pāļiem balstītās mājelēs, lai pārtiktu no jūras dāsnuma.
«Koh Mook» sala iekļaujas Trangas provincē. Šajā reģionā 1899. gadā tika iestādīts pirmais kaučuka koks Taizemē. Apzinot, ka no kokauga piensulas var iegūt elastīgu materiālu, kaučuka plantācijas sāka izplesties, un iegūstamā masa tika nodēvēta par šīs valsts balto zeltu. Kaučuka birzes atrodamas arī «Koh Mook», un tas ir salinieku vēl viens papildu ienākumu avots. Nelielu artavu sniedz arī tūrisma industrija, kas pamazām te sāk izvērsties.
Kad gliemežvāki atdzīvojas
Tā nav, ka nesastopam nevienu «farangu», kā vietējie savā mēlē dēvē baltos ārzemniekus. Viņi šeit ir, bet tā nav milzu saules izslāpušu, atsegtu ķermeņu koncentrēšanās vienuviet. Ne vienu vien dienu pludmale garas stundas ir tikai mūsu rīcībā, tas ļauj justies kā robinsoniem uz vientuļas salas. Kopā ar bērniem būvējam smilšu pilis, rotājam tās ar izskalotiem koraļļiem un pasakainām gliemežnīcām, kokosrieksti mums ir bumbas, bet to čaulas rotaļu lāpstiņas vietā.
Neviens no vietējiem te necenšas kaut ko uzmācīgi notirgot, neviens te nerauj aiz rokas, lai ievestu savā bodītē, jo tādas šeit ir uz vienas rokas saskaitāmas, un to lokalizācija ir vien uz salas galvenās ielas.
Ūdens temperatūra ir tāda pati kā gaisam, ap trīsdesmit plusā. Peldus veldzēties visai neizdodas, klāt nāk vēl kāda dīvaina sajūta, proti, ķermenis piedzīvo tādu kā viegli durstīgu sajūtu, nevar uzreiz attapties, kas par vainu. Tad pēkšņi ieraugu pavisam blakus dreifējam medūzu «želeju». Manām smadzenēm izskrien cauri signāls, ka šeit mīt paralizējošās, bīstamās recekles, un jau nākamajā brīdī esmu aizrijusies – mute ir sāļā ūdens pilna. Sprauslādama izbāžu galvu, izspļauju sāļo šķidrumu, peldu krasta virzienā un aicinu savējos ūdenim labāk netuvoties.
Tikmēr mūsu pastarīte atnes un noliek pie kājām man skaistu gliemežvāku kā balvu par manu izpestīšanos no iespējamajām briesmām. Jau savelku lūpas, lai izteiktu paldies un pamācītu, ka nevaram gan to paturēt, kad gliemežvāks, «sadzirdējis» manas domas, pats sāk mukt prom. Izrādās, tā nav ierasti tukšā gliemežnīca, bet gan dzīva krabja miteklis. Mēs visi nosmejamies un atskārstam, ka nu mums jauna nodarbe rokā. Lielākā krabju aktivitāte ir gan pēc tumsas iestāšanās, tad iespējams vērot sprinteru cienīgu sniegumu, izgaismojot trako krabju skrējienu ar kabatas lukturīša gaismas strēli.
Pirātu ala bez dārgumiem
Šai tropiskajai paradīzei ir vēl kāds magnēts – Smaragda ala, kas ir izvietojusies vienā no līčiem, kur piekļūt var tikai ar laivu vai iznomājot kajaku. Sarunājam kādu vietējo zvejnieku, kurš ir ar mieru par nelielu samaksu mūs aizvizināt līdz šai apslēptajai lagūnai. Tiekam apgaismoti, ka labāk doties agri no rīta vai pēcpusdienā, kad «nespieto» grupu tūres un kad šo vietu ir pametuši nacionālā parka uzraugi, kas iekasē dabas nodokļa samaksu. Vēl jāņem vērā paisums un bēgums, kas nokļūšanu var pārvērst par dzīvībai bīstamu, jo ūdens noslēdz alas ieeju.
Rāms tajiešu puisis ir arī mūsu gids, viņam rokā kabatas baterija, jo jāpeld pa tuneli zem klinšu sienām, kas ietītas absolūti melnā tumsā. Tūristu masas šeit pārvietojas visi aiz viena, turoties garā virvē. Mēs peldam nelielā atstatumā, bet brīžiem kājās sāk iezagties baiļu krampji. Pilnīgā neziņā jānopeld vairāk nekā 80 metru, līdz tuneļa galā parādās gaisma. Esam nonākuši tādā kā vulkāna krātera atverē – apkārt stāvas klintis, kas noaugušas ar tropiskiem zaļumiem, vidū smilšu pludmale ar kristāldzidru ūdeni. Šo vietu atklājuši pirāti, un te viņi glabājuši nolaupītos dārgumus. Tos gan neatrodam, bet šāds dabas veidojums atsver visu pasaules zeltu.
Sagaidām, kad šo vietu pamet pēdējais tūrists, un atkal esam pilnīgā vientulībā. Esam atraduši savu pludmali, domās sazīmēju līdzīgu ainu, kas redzama slavenajā filmā «Pludmale». Es zinu, ka šī nav tā vieta, kas attēlota Holivudas grāvējā, šī ir īpašāka. Nenovēlētu tai «May bay» likteni Pi Pī salā, jo tagad tur pat nav, kur adatai nokrist, jo visiem «jāieķeksējas» vietā, kur di Kaprio bija atradis savu apslēpto «bīču». Arī «Koh Mook» salai nevēlos prognozēt lielāko salu likteni. Kad Puketā, Samui vēl nebija sabūvētas daudzstāvu viesnīcas, nedārdēja diskotēkas, nebija izplatīti striptīzklubi, neklīda puišmeitenes («ladyboys»), bija tikpat pasakaini skaisti kā šajā mazajā salā.
