«Es neuzdrīkstos sniegt praktiskus padomus, jo esmu interjera, nevis ainavu speciāliste. Tādēļ komentārs balstīsies uz asociācijām, ko rada «Jaunstraumēnu» apkārtne,» uzsver dizainere Laura Ušča.
“Es neuzdrīkstos sniegt praktiskus padomus, jo esmu interjera, nevis ainavu speciāliste. Tādēļ komentārs balstīsies uz asociācijām, ko rada “Jaunstraumēnu” apkārtne,” uzsver dizainere Laura Ušča.
– Pagalms manī raisa atmiņas par bērnību. Šādi dabas stūrīši parasti tiek saglabāti vecās fotogrāfijās vai gleznās. Latvijas lauku vide mūsdienās tiek pārveidota neticamā tempā, tādēļ katra vieta, ko vēl nav skāruši racionāla prāta diktēti uzlabojumi, jau kļūst par vērtību, apliecinot saikni ar iepriekšējo paaudzi, tās uztveri, domāšanas veidu.
Mūsdienās pat skaistums ir kļuvis agresīvs. Cilvēki cits citu cenšas pārspēt ar eksotiskām ziedu šķirnēm, skulptūrām, strūklakām, baseiniem, kam it kā būtu jāpaspilgtina vide, bet nereti šie elementi kļūst par svešķermeņiem, kas deformē dabas rāmo harmoniju. Pārveidotā apkārtne atbilst kādiem noteiktiem stereotipiem, bet tā ir kļuvusi neīsta.
“Jaunstraumēnu” saimnieki nav tiekušies dzīves telpu pārvērst pēc sava prāta, vien radījuši skaistuma saliņas, kur kavēties skatienam. Izveidotā ainava ar īpaši apmīļoto šķūnīti saplūst ar apkārtni, neradot nekādu disonansi starp cilvēka roku darbu un dabas izpausmēm. Skaistas lietas visbiežāk ir nepraktiskas gluži kā ābeļdārzs, ko itin labi varu iedomāties pilnos ziedos.
Šai vietai, manuprāt, piemīt dzidra nostalģija, ko neietekmē pat mainīgie gadalaiki. Nama dvēsele taču nekur nepazūd arī tad, ja kokiem lapas ir nobirušas un logu rūtis kapā pelēks rudens lietus.
