Tas ir skaisti un dzīvei piedod garšu, ka esam šajā pasaulē tik dažādi un ar dažādību spējam cits citu bagātināt.
Tas ir skaisti un dzīvei piedod garšu, ka esam šajā pasaulē tik dažādi un ar dažādību spējam cits citu bagātināt.
Zviedrijā bija iespējas tikties ar vietējiem ļaudīm, izzināt un vērot, kā dzīve rit Eiropas Savienības dalībvalstī ar stāžu un ko varētu nozīmēt Austrumu robežu pavēršana. To deva brauciens kopā ar Pestīšanas Armijas (PA) Bauskas un Iecavas korpusu dalībniecēm un kori maija beigās uz Zviedrijas pilsētu Nortelji. Turienes un apkārtnes pilsētiņu dievkalpojumos tika vākti ziedojumi PA mājas rekonstrukcijai Bauskā.
Vakarā, kad dodaties pie miera, slēdziet ciet durvis. Neaizmirstiet tās aizslēgt arī, kad no rīta iesit prom. Tas bija viens no pašiem pirmajiem ieteikumiem, ko sniedza PA Norteljes korpusa vadītāja Birgita Ekmane. Nekas īpašs, par ko brīnīties, jo durvis cītīgi slēdzam arī mēs Bauskā. Sapratu gan, ka zviedrietei tas ir ne tik pierasts. Un vēl es atcerējos savu pirmo Zviedrijas apmeklējumu 1992. gadā Avestā. Par durvju cītīgu slēgšanu tad netika runāts. Gājām garākā pastaigā pa mežu, vietējie ieteica somas atstāt pie ezera, lai nav smagums jānes līdzi. Liels bija mūsu satraukums – kas gan tās mantas pieskatīs, lai nenozog? Zviedri smējās vien – pēc svešas mantas tur neviens netīkojot. Ar bažām somas atstājām. Kad atgriezāmies, protams, tās visas bija savā vietā. Atceros, kā smīkņāju, kad kādā zviedru vietējā avīzē kā gadu gaitā lielākais noziegums uz pirmā vāka bija ielikta ziņa par velosipēda zādzību mazpilsētā… Nu labklājības zemē Zviedrijā tā vairs nav, bet pagājuši vien 12 gadi.
Augu dienu staigāt pa Stokholmas ielām visā pilsētas garumā sen nebija nācies, 1. jūnijā tas izdevās. Ceriņi un kastaņziedi pašā plaukumā, skaista pilsēta. Karaļpils sardzes maiņas, kavalēristu izjājiens ielās – viss kā gadu gados, valsts stabilitāti simbolizējošs. Un tad saraujos, jo mani uzrunā naudu diedelējošs jauns zviedrs, pēc neilga laiciņa vēl kāds tāds pats un vēl… Pirms gadiem desmit, pat ne pieciem nebiju Skandināvijas zemēs saskārusies ar ubagošanu. Mēs Latvijā un arī te Bauskā tik naski paļaujamies uz zviedru humāno palīdzību, bet viņu pašu zemē ubago.
Jā, arī Birgita Ekmane apliecināja, ka pie viņas uz Pestīšanas Armijas korpusu Norteljē nākot aizvien vairāk un vairāk palīdzības lūdzēju. Ar tik daudziem nabadzības nomāktiem arī zviedriete pati savā zemē agrāk neesot saskārusies.
Zviedrija ir viena no tām valstīm, kuras palīdzības misijas jūtamas daudzviet pasaulē. Baltijā un Bauskā esam paši to baudījuši, mūsu avīžnieku (arī “Bauskas Dzīves” redakcijas) izglītošanā tik lielu ieguldījumu devuši kaimiņi no Skandināvijas. Esmu šo zviedru palīdzību vērojusi Etiopijā, Krievijā. No tās pašas Norteljes maija beigās uz Taškentu izlidoja ļaudis, lai Vidusāzijā uzsāktu palīdzības darbu karakalpaku bērniem. Varbūt tiešām zviedri pārāk nodevušies pasaules glābšanai? Varbūt tās ir globalizācijas un atvērto robežu sekas? Tas tiešām ir skaisti, ka esam tik dažādi un ar dažādību spējam cits citu bagātināt. Tomēr – bagātināt taču nenozīmē to pašu, ko uzspiest vai pārņemt, vai pat iznīdēt? Dažādo kultūru, ieražu un morāles sajaukšanās sekas vai varbūt morāles izzušana vispār? Atbildi meklējiet katrs pats šajā sarežģītajā pasaulē, sarežģītajā Eiropā.
