Skaistkalniešu Indriķu ģimenē savs zaķis ir Jānim, Mārtiņam un Reinim.
Skaistkalniešu Indriķu ģimenē savs zaķis ir Jānim, Mārtiņam un Reinim.
Lieldienām nākot, mīļie mīkstie rotaļu draugi atkal tiek sameklēti, izbužinātas ausis un ļipas, bet mazais Reinis savu garausi šogad pat izmazgājis.
Zaķi – nerātņi
Māmiņa Laima Indriķe stāstīja, ka klusās sestdienas vakarā visi kopā krāsojot olas. Izmēģināti dažādi paņēmieni, tomēr secināts, ka skaistākās un garšīgākās tomēr esot sīpolu mizās vārītas olas. Ar pašu vistu dētajām šogad laikam būšot par maz, Laima prātoja.
Lielais grozs ar skaistajām olām tiekot nolikts uz galda istabas vidū. Lieldienu rītā celšanās esot agra, jo vēl pirms brokastīm jāpagūst uz dievkalpojumu Skaistkalnes baznīcā. Bet pa to laiku draiskie zaķi «paķēruši» olu grozu un uz mežu prom. Lai nepaliktu bez brokastīm, nākoties vien iet viņus meklēt. Lielāko sajūsmu arvien paužot Reinis, kad beidzot ieraugot savu garausi sēžam uz olām.
Amats – mamma
Tiktāl par priekiem, kas šogad Indriķu saimei vēl priekšā. Līdz svētkiem atlikušajās dienās jāiztīra dzīvoklis, zēnu mazītiņajā kambarītī katrai lietai jāatrod vieta, jāmazgā veļa, jāslauka putekļi. Netālu dzīvo omute, kā mazbērni mīļi sauc Laimas mammu. Tur ir kūtiņa, dārzs un siltumnīca, – darāmā netrūkst. Ikdienas pienākumi Laimai ierasti, jo nu jau 13 gadu viņa «strādā» par mammu.
Laima un Aivars Indriķi ir kopā 14. gadu. Abi ir bijuši profesionāli ceļu būves speciālisti, bet, kopš pieteicies Jančuks, Laima algotu darbu vairs nav strādājusi. Tad piedzimis Mārtiņš, pēc tam pastarītis Reinis. Laimas lielajam dēlam Kristapam jau sava dzīve, viņš pabeidzis tehnikumu Smiltenē un strādā ceļu būves firmā ACB. Indriķu lielās ģimenes stiprais balsts ir vīrs Aivars, kurš, kā daudzi skaistkalnieši, darbu atradis Rīgā.
Skolojas izturībā
Izdevumu netrūkst, dēli aug, turklāt Jānis un Mārtiņš mācās ne tikai Skaistkalnes vidusskolā. Trīs reizes nedēļā mamma viņus ved uz Bausku, jo Jānis ir Mākslas skolas, Mārtiņš – Mūzikas skolas audzēknis. Abiem zēniem šīs nodarbības tiešām patīk. Gaidīdama, kamēr dēliem beidzas stundas, skolojusies arī mamma. Laima pagājušajā gadā apmeklējusi vai visus rajona Pieaugušo izglītības centra rīkotos kursus, seminārus, lekcijas. Tā viņa apguvusi arī spāņu valodas pamatus, pievienojot šīs zināšanas krievu, lietuviešu un angļu valodas prasmei.
Pagājušais rudens Indriķu ģimenei bija skarbs. Piecus gadus vecais Reinis, sētā delverējoties, nopietni ievainoja aci. Operācijas vai nu nepalīdzēja, vai arī tika veiktas par vēlu, un redze traumētajā acī kļuva arvien vājāka. Laiks, ko Laima ar dēlu pavadīja slimnīcās, visai ģimenei bija smagu pārdomu pilns. Grūti nācās pieņemt, ka dzīvespriecīgajam puisēnam lemts šāds liktenis. Reinis labi zīmē, rēķina, jau trīs gadu vecumā pazinis ciparus, viņam laba atmiņa. Bet, skolas gaitas sākot, vienīgajai redzīgajai actiņai būs ļoti liela slodze.
Mamma, savulaik izsūtītā, viena izaudzinājusi Laimu un jaunāko māsu, jo agri gājis bojā tētis. Viņām bērnībā daudz kā trūcis, tāpēc saviem zēniem Laima nekad neliedz iespēju braukt ekskursijā, piedalīties kādā sarīkojumā, koncertā, izstādē. Kultūra ir viņas sirdslieta. No 18 gadu vecuma Laima bijusi skolotāju kora «Daina» dziedātāja, turp aizvedusi arī Aivaru. Kopš kora vairs nav, Laima brauc uz Bārbeles vokālā ansambļa mēģinājumiem. Šajos vakaros mājas rūpes uzņemas ģimenes vīrieši.
Viesību galds par santīmiem
No vīra puses esot daudz izpalīdzīgu radu, puikām ir sirsnīgi krustvecāki, stāsta mamma. 26. septembrī radi satiekoties, lai atzīmētu Laimas un Aivara kāzu gadskārtu. Reiz nācies par pārdesmit santīmiem, tik maksā viens klaipiņš maizes, sarīkot viesību galdu, atceras Laima. Bijis sēnēm bagāts gads, tās cepuši, marinējuši, salātos griezuši, no pašu dārzā augušām ogām izvārīts saldēdiens, un visiem visa bijis gana.
Svētki Indriķu ģimenē gan nemaz nesaistoties ar izēšanos, sēdēšanu mājās pie galda. Izpētījuši kultūras piedāvājumu afišas, savureiz braukuši uz Rīgu, kur apmeklējuši izstādes visās galerijās, kurās ieeja ir bez maksas. Taču visbiežāk radu pulcēšanās notiek ārpus mājām, kaut kur pie upes vai meža malā. Liekas naudas Indriķu ģimenē nekad nav, tomēr nepieciešamajam vienmēr pieticis. Laikam tāpēc, ka viņi ir sapratuši, – prieku par naudu nopirkt nevar. Tam ir liela vērtība, bet gluži vienkārši nav cenas.
