Grūti būt lielam valstsvīram vai sievai.
Grūti būt lielam valstsvīram vai sievai. Re, ka nevar izšķirt, kuru svētkos laist pie runāšanas! Runātāju daudz, bet mikrofons viens. Es kā vienkāršs lauku cilvēks domāju tā – ja Dievs viņiem devis runājamo, lai runā abi. Ja nevar vienā reizē visu izrunāt, lai runā no rīta un vakarā. Un lai runā, cik grib, tāpēc jau viņi ir prezidenti. Tikai lai Andrītis ir džentlmenis un palaiž prezidentes kundzīti pa priekšu. Lai gadu mijā Eiropai neradītu sliktu iespaidu par mums.
Domāju, ka 2000. gadā mums vajadzētu nopietni ķerties klāt reformām. Un sākt ar Latvijas vārdu. Redz, varētu vārdu Latvija sadalīt – «Lat» un «Vija» un sagriezt otrādi – Vijalat. Mums taču ir visādi lati: nauda – lats, Andrītim – Ave Lats, lai tad arī mūsu zemīte ir Vijalats.
Tāpat varētu reformēt arī visus četrus Latvijas novadus. Ja ilgi sēdēsim uz veciem vārdiem, Eiropa var mūs nesaprast. Domāju, kāpēc jābūt Kurzeme un kāpēc Zemgale? Palietojām un pietiks. Samainīsim vārdiem «astes», un atkal būs pa jaunam. Turpmāk «Kurzeme» varētu būt Kurgale, bet Zemgale – Zemzeme, Vidzeme – Vidgale, bet Latgale – Latzeme. Tā jau būtu reforma, kas sākas no jumta.
Maz pamazām tā Eiropa jau nāk pie mums pati. Saka, tur esot visādas izpārdošanas. Vai tad mēs sliktāki? Ir arī pie mums! Es tikai nevaru vēl pierast pie tā, ka drēbes, tāpat kā produkti, jāpērk kilogramos. Viņdien, kā pirms Jaungada, pagastmājas pagalmā bija savests milzīgi liels kalns visādu mantu. Pircēji urkšķinājās pa vidu, akurāt kā manas vistiņas pa mēslu kaudzi. Atrod graudu – un ar visu pabēg sānis. Pēc tam iet pēc jauna. Stāvēju un domāju – ja es tiktu tās čupas virsgalā, tad, jā, nudien, ticētu, ka esmu jau Eiropā. Te skatos, mans kaimiņš Antons, sagrābies tik daudz lupatu, ka ne panest. Saka: «Sapirkos Jaungadam.» Es neticu: «Vai tad visu varēsi savilkt mugurā?» «Kā ne,» šis atbild. «Veselu tūkstošgadi būs jādzīvo. Pērku 20 kilogramu bikšu, 15 kilogramu kreklu, šlipses un zeķes pa trim kilogramiem. Sievai – 10 kilogramu krūšturu, dikti lēti!»
Domāju, es Antonu pārtrumpošu. Ņemšu vēl vērtīgāku mantu – kurpes. Lai tad iet ar’ uz tās jaunās tūkstošgades rēķina! Piecdesmit kilogramu. Sanāca divi maisi. Pārdevējs teica, ka vienā esot kreisās, bet otrā – labās kājas apavi. Neesmu tik cimperlīga, neskatījos. Kad vajadzēs, gan novalkās. Kas tad laukos tik smalki skatās.
Gribu visiem lasītājiem Jaunā gadā vēlēt laimes tonnām, mīlestību kilogramiem, bet galvenais – jaunas domas un priekšlikumus domātus valdībai – neturēt pūra lādē. Tad mēs ātrāk iesoļosim Eiropā! Labu veiksmi!
Jūsu lasītāja EMĪLIJA
