Sāka krēslot, un, dziestot dienas versmei, gar Vislu Krakovā ļaudis nāca pastaigāties. Droši vien tajā jūlija vakarā viņi bija pārsteigti, jo Vāveles pils piekājē sparīgi skanēja latviešu balsis. Dziedājām, lai neraudātu un nelamātos.
Sāka krēslot, un, dziestot dienas versmei, gar Vislu Krakovā ļaudis nāca pastaigāties. Droši vien tajā jūlija vakarā viņi bija pārsteigti, jo Vāveles pils piekājē sparīgi skanēja latviešu balsis. Dziedājām, lai neraudātu un nelamātos.
Iespēja iekārdina
Ideja šovasar braukt uz Ungāriju radās negaidot. Patiesībā biju vēlējusies tikai dažas dienas pavadīt Lietuvā, kur gadus desmit būts vienīgi caurbraucot. Taču sagadījās tā, ka paziņai jūlijā bija jāpalīdz māmiņas govij sagādāt sienu. “Piedod, bet nekur nevaru braukt. Zvaigznes “pārtikas programma” ir uz maniem pleciem, jāķer katra saulaina diena, kad pļāvēji, grābēji un grozītāji būs sarunājami,” teica draudzene. Toreiz vēl nezinājām, ka saulaino dienu būs bez skaita un nevis tās, bet lietus mākoņus gribēsies piesaukt un pieturēt aiz astes.
Piedāvājums braukt uz Ungāriju kādu darbdienas vakaru iekrita manā elektroniskajā pastkastītē. Dažas brīvas vietas autobusā, mērenā cena iekārdināja, atvaļinājums bija klāt, un man kā vieglprātīgai pelei aizcirtās slazds.
Garā stunda
Mūsu skaistais divstāvu autobuss patiesībā sāka streikot jau brauciena pirmajā naktī. Uz rīta pusi jutām, ka kļūst tikpat karsts kā laukā, jo izslēdzās dzesētājs. Taču pirmā apstāšanās vieta Krakova bija klāt, un gide organizēja ekskursijas.
Tie, kuri devās uz Veļičkas sālsraktuvēm, rīta pusē poļu gides pavadībā ātri izskrēja Vāveles pili un Krakovas ievērojamākās vietas. Pēcpusdienā tam atlika vairs tikai kāda stunda, jo jau piecos bija paredzēts izbraukt uz viesnīcu Slovākijas kalnos, no kurienes nākamajā rītā jādodas uz Budapeštu.
Taču norunātajā vietā un laikā stāvlaukumā autobusa nebija. Gide stāstīja, ka izbraukšana atlikta uz stundu, jo jāpabeidz remonts. Pēc nogurdinošā nakts brauciena šoferi bija nīkuši autoservisā.
Par bēdu
Sagaidījām krēslu un tumsu, gaiss kļuva vēss, bet mūsu drēbes un līdzpaņemtā pārtika bija autoservisā kaut kur Krakovas nomalē. Tikai tad atklājās, ka mūsu autobuss todien nebūs braucams. Tumsa, sestdienas vakars. Autobusu stāvvietas tualete bija slēgta jau pirms divām stundām un ciet bija arī vienīgais tuvākais lielveikals. Protams, arī šādu situāciju var uzskatīt par piedzīvojumu.
Brīdī, kad kļuva pavisam skumīgi, ienāca prātā – jāsāk dziedāt. “Bēdu manu, lielu bēdu” bija pirmā, pēc tam – daudzas citas. Izrādījās, ka grupā ir vairāki cilvēki ar koros gūtu pieredzi un labām balsīm. Viens uzsāka, citi piebalsoja, nedziedātāji klausījās un sākumā neticīgi pētīja – varbūt esam dzēruši? Tomēr dziedot šķita vieglāk atvairīt neziņu un bažas, vai ceļojums turpināsies.
Diena zudusi
Situāciju atrisināja mūsu poļu gide Krakovā. Sev pazīstamu šoferi viņa pierunāja sestdienas vakarā ņemt autobusu un aizvest grupu ķibelē nokļuvušo latviešu tūristu uz Slovākiju. Mazajā piekalnu pilsētiņā nīkām, kamēr vakarā ieradās mūsu šoferīši. Viņi atbrauca ar citu, no Rīgas atsūtītu autobusu. Labi, ka tā, kaut arī viena Ungārijai paredzētā diena bija zudusi.
Sarunās ar ceļabiedriem secināju, ka tūrisma firmas transportu vasarā nodzen bez atelpas un pienācīgas apkopes. Buss, ko sagaidījām Slovākijā, tikko bija pārbraucis no cita tāla reisa un nekavējoties bija devies ceļā pie mums. Atvedot uz Rīgu mūsu ceļojuma dalībniekus, tam jau pēc dažām stundām bija jādodas pēc citas grupas Baltkrievijā, kas rīta agrumā izbrauca uz Angliju. Motors pat nebija paguvis atdzist, kāda tur vēl apkope vai remonts.
Par cilvēkiem, kuri sēž pie šo autobusu stūres, labāk nerunāšu. Dzirdēju, ka savureiz šoferiem iznākot braukt četras diennaktis no vietas bez gulēšanas. Ar vienu grupu atbrauc, ar citu dodas prom. Tad nu padomāsim par ceļotāju drošī bu!
