Mājas vārds. «Pagaidas» prasījušas daudz rūpju.
«Liktenis vai joks?» tā reizēm gribas vaicāt, dzirdot neparastu vietas vai mājas vārdu. Bauskas novada Mežotnes pagasta «Pagaidu» saimnieki Emīlija un Gunārs Tukmaņi piekrīt, ka viņu namam ir dīvains nosaukums. Māju ar neparasto vārdu ģimene iegādājusies pirms vairāk nekā 40 gadiem – 1976. gada rudenī.
Sapnis par «savu kaktiņu»
«Ēka celta 1928. gadā, bet mums zināmā mājas grāmata sākas ar Aleksandru Lāci, kas 50. gados kļuva par kolhoza «Sarkanais karogs» priekšsēdētāju. Runāja, ka A. Lācis ļoti uzstājīgi panācis «Pagaidu» pārdošanu tieši viņam,» stāsta tagadējie saimnieki. Izklausās ticami, jo tad, kad vairs nevarēja iebaidīt ar izsūtīšanu, to varēja darīt ar mājas nošķūrēšanas draudiem vai meliorācijas plāniem.
«Pagaidas» nebija pilnvērtīgi apdzīvotas. Kūtsgala istabiņā mitinājušās tikai divas tantiņas, no kurām viena dēvēta par «pīpes Emīliju», jo pīpējusi. Īpašniece drīz vien piekritusi namu pārdot. 60. gados viņa strādājusi par medmāsu Bauskas slimnīcā, vēlāk – pansionātā «Derpele».
Kad 60. gadu beigās Emīlija un Gunārs Tukmaņi atnāca strādāt uz kolhozu, viņi saņēma dzīvokli jaunajā daudzdzīvokļu mājā kopsaimniecības «Sarkanais karogs» centrā. Tukmaņu ģimenē dzīvoja arī Emīlijas mamma, un viņas sapnis «par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes» nedeva miera arī Emīlijai un Gunāram.
Pacietīgi gaida
Mājas 70. gados atkal bija palikušas bez saimnieka. Pēc vīra Aleksandra nāves tur dzīvoja viņa atraitne Alma Lāce ar divām meitām, dvīņumāsām Silviju un Līviju. Ko tieši «Pagaidas» gaida? Varbūt stipras darbarokas? Mājai bijis skarbs liktenis. Almas dēls no pirmās laulības Kārlis Dravnieks traģiski bija gājis bojā, meita Anita bija savā dzīvē, jaunākās meitas vēl skolojās. Alma Lāce nolēmusi māju pārdot kolhozā pazīstamajai Tukmaņu ģimenei.
«Ja vien mēs būtu apjautuši, cik daudz darba un spēka vajadzēs veltīt mājai, nez vai būtu «Pagaidas» iegādājušies,» pauž Emīlija. «Apstiprinājās labi zināmā atziņa, ka vecu «lāpīt» ir daudz grūtāk nekā celt no jauna. Ap māju nebija dižu koku, tikai plašs plūmju dārzs un ogulāji. Vienīgais lielais koks bija egle, pie kuras atsiets elektrības stabs,» stāsta Gunārs.
Ar kolhoza darbā nopelnīto bijis par maz, lai skolotu bērnus un remontētu māju. «Siltumnīcā izaudzēto pārdevām vietējā tirgū, nolēmām izmēģināt arī toreiz iecienīto kāpostu audzēšanu,» atceras Tukmaņi. «Par miljonāriem nekļuvām, laikam nebijām izvēlējušies pareizo kultūru, bet ar darbu un pacietību uz priekšu tikām,» ar prieku atceras Emīlija. «Ar kāpostiem kā jau ar kāpostiem… Aizbraucām tūkstoš kilometru tālumā uz Krieviju, uz Piemaskavu. Tirgojām, tirgojām, un tad kāda vietējā tantiņa sāka stāstīt: «Mums te gadās, ka piecu rubļu dēļ cilvēku nosit…» Tad nu gan kļuva neomulīgi,» nosaka Emīlija. «Kad lieta gāja uz beigām, dzirdējām netālu divus sarunājamies: «Skat, par rubli kilogramā! A, vot, kāpostu viņiem tonnas trīs, nu gan naudiņa!» Sapratām, ka ātri jālaižas prom. Viss izdevās laimīgi, bet riskanti gan tie braucieni bija,» atceras Gunārs.
Visskaistākās jāņuzāles
Kad māja bija kaut cik «sastutēta», pienāca 90. gadu mērnieku laiki, zemes reforma, privatizācija un viss ar to saistītais. Atklājās arī ļaužu īstās sejas. Šķita, ka cilvēks jau gadiem pazīstams, bet izrādījās – nekā!
Tukmaņu ģimeni un «Pagaidas» glāba darba spars, enerģija un vēlēšanās kopt savu zemi un māju. «Ar zemes mantinieci Guntu Bundži izdevās lietišķi vienoties. Varējām nomāt un apstrādāt «Pagaidām» piegulošos hektārus. Spēka bija gana, arī bērni – San-dra un Renaldo – bija lieli palīgi, un darbi veicās,» teic Emīlija un Gunārs. «Bērniem nu ir sava dzīve, vecāku mājas viņi tagad apciemo kopā ar mūsu sešiem mazbērniem. Vasaras saulgriežos lasām jāņuzāles un pušķojam katru istabu un visu māju. Ikvienai noplūktai zālītei mēģinām uzminēt arī nosaukumu,» stāsta mežotnieki.
Ģimenē un draugu pulkā svinētas jubilejas un Līgosvētki, te dziedāts un smiets uz nebēdu. «Mums visskaistākās un mīļākās jāņuzāles ir tepat, Lielupes krastā pie Mežotnes,» saka Tukmaņi ar viņiem tik raksturīgo sirsnību un optimismu.
Emīlija un Gunārs Tukmaņi nenožēlo, ka dzīvojuši un strādājuši «savam kaktiņam». Jā, tas prasa rūpes, bet sniedz arī gandarījumu par paveikto.
