Katra augusta pirmajā sestdienā Mazirbē sarodas ar jūras maizi augušie lībieši un no tālākām vietām tie, kuriem ir lībiska izcelsme.
Katra augusta pirmajā sestdienā Mazirbē sarodas ar jūras maizi augušie lībieši un no tālākām vietām tie, kuriem ir lībiska izcelsme. Viņi vairs nespēj sarunāties savā valodā. Viņi to neprot. Par dzimto valodu to uzskata vēl apmēram desmit cilvēku. Tas ir viss. Bet līvi ir viena no Latvijas pamattautām. Arheoloģija liecina, ka viņi pie jūras un zemes iekšienē dzīvojuši jau pirms pieciem sešiem tūkstošiem gadu. Tas ir laiks, kad vēl nebija piedzimis kristiešu Dievs un pēc Bībeles dogmām vēl nebija radīta pasaule.
Šoreiz baušķeniece Marija Bobele atveda savējo grupiņu, cik var sasēst autobusā, paviesoties pie līviem, kuri piedzīvojuši savas tautas traģēdiju. Viņu tikšanās sākas ar kopīgu gājienu uz jūru un pateicības ceremoniju pie tās par maizi un līvu tautas auklēšanu. Reizē neaizmirstot arī tos, kurus labā maizes devēja un šūpļa dziesmu dziedātāja paņēmusi dzelmē.
Līvu traģēdijas pirmsākums ir pāvesta Inocentija III izdotā bulla par krusta karagājienu pret Baltijas piekrastes tautām un iebrukumu mūsu zemē. Līdztekus bīskapiem Meinhardam un Bertoldam to it īpaši realizēja svētais bīskaps Alberts, kurš daudz labāk jutās kara ērzeļa mugurā nekā pie altāra. Šis svētais tēvs 1202. gadā nodibināja Zobenbrāļu ordeni – sev pakļautu karaspēku, kura darbības svētumā ietilpa laupīšana un dedzināšana. Pirmās lija lībiešu asinis. 1219. gadā asinis lija arī Bauskas novadā. Laupīšanas un dedzināšanas tur un te. Vēlāk stūrgalvīgo līvu varmācīga pārvietošana, tos sajaucot ar latviešiem Līvu krastā.
Svētku programmu sniedz līvu ansambļi “Livlist”, “Kāndala”, “Laula”, “Sarma”, “Rāndalist”. Izņemot ansambli “Livlist”, pārējo ansambļu programmā no lībiskā nekā. Viss neinteresants. Nodrebējām. Arī mēs varējām piedzīvot šo traģiku un atrasties līvu vietā, nespējot sarunāties savā valodā. G. F. Stenders, kas nebija mūsu tautietis, 18. gs. otrā pusē izdeva pirmo saturīgo ābeci mūsu valodā. Par to kristīgie piederīgie viņa kapu Sunākstē nekopa. Lai viņa kaps ieaug smilgās un tajās dzīvo čūskas.
Šajos svētkos līvi skūpsta savus tautiešus, kuri sarūpējuši, kaut tikai tagad, viņu ābeci un sargā līvu kultūras mantojumu, izdodot grāmatas. Šajā dienā notika arī grāmatas par Mazirbes kluso ciemu pie jūras atvēršana, kaut arī latviešu valodā. Skūpsti, ziedi, ziedi un rokas spiedieni. Pie līviem atbraukuši viņiem radniecīgu tautu ciemiņi – somi un igauņi. Dāvanā viņi līviem atveduši savas dziesmas un dejas, kā nu katrs prot tās padziedāt un kaut kā spēj padejot. Paši līvu ansambļi – tāpat. Kā katrs prot un var – tautas svētki. Tautas svētki bez savas valodas.
Vēlā vakarā atkal līvu gājiens, protams, uz jūru. Šoreiz pie ugunskura jūras malā. Ataustot nākamās dienas rītam, gunskura vietā vēl plēn dažas ogles. Tāpat šeit, pie jūras, aiz kāpām, vēl plēnē pa kādai līvu dziesmiņai un kādam rakstītam līvu vārdam. Skūpsti un ziedi tiem, kuri rūpējas, lai savas valodas un dvēseles garīgās oglītes plēnētu ilgāk, ilgāk… pagātne svēta.
