Cilvēciska, demokrātiska, godīga, un viņu nevar apmānīt – tā Ināru Pētersoni, novadnieci, kura jau otro gadu vada vienu no svarīgākajām iestādēm – Valsts ieņēmumu dienestu (VID) –, raksturo laikabiedri. Ināras lietišķi iekārtotajā kabinetā VID jaunajā ēkā Rīgā uz galda izlocīta Lielvārdes josta, bet pati zemgaliete, brūni iedegusi, laipni spiež roku un sarunu draudzīgi risina pie apspriežu galda.
Kā esat saistīta ar Bauskas pusi?
– Visa mana dzīve saistīta ar Bauskas novadu līdz pat šim mirklim. Esmu dzimusi Bauskā, kad mani vecāki dzīvoja Vecumniekos. Tad pārbraucām uz Misas kūdras fabrikas Vecsaules iecirkni, tur ir miestiņš Kūdra. Kad apprecējos, mitinājāmies daudzdzīvokļu mājā Ozolainē. 1993. gadā uzcēlām māju pašā Iecavas upes krastā. Mācījusies esmu Vecsaules pamatskolā. Kad to pabeidzu, spīta pēc negāju uz Bauskas 1. vidusskolu, bet iestājos Rīgas 64. vidusskolas teātra klasē. Dzīvoju pie māsīcas, viņa bija nedaudz vecāka, ļoti stingri mani pieskatīja.
Tagad ikdienā braucu uz darbu Rīgā katru rītu un vakaru. Liels attālums tas nav, 70 kilometru no vīra darba Zemkopības ministrijā līdz mūsu mājai «Baltā muiža». Tagad braucam divatā, bet ilgus gadus to darījām četratā ar abiem bērniem.
Kā nonācāt VID?
– Studēju Lauksaimniecības akadēmijā, biju kolhoza «Ozolaine» stipendiāte. Tur strādāju par grāmatvedi un galveno ekonomisti, kad kolhozu likvidēja, biju grāmatvede uzņēmumā «Andris». Dzidra Brūvere mani uzaicināja strādāt Valsts ieņēmumu dienestā. Ar otro piegājienu piekritu, jo pirmo reizi likās grūti pāriet no privātuzņēmuma grāmatvedes brīvā režīma uz stingru darba laiku. Toreiz pat nedomāju, ka kļūšu par ģenerāldirektori. Sāku kā nodokļu auditore, jo man likās daudz patīkamāk kaut ko pārbaudīt, nevis pašai grāmatvedību vadīt. Auditēju nopietnus Bauskas uzņēmumus – «Līdums», «Internacionālie vīni» u. c. Kļuvu par audita daļas vadītāju Bauskā, pēc tam – Zemgales reģionālajā nodaļā Jelgavā. Kaut arī bērni bija mazi, to varēju darīt tāpēc, ka mana mamma viņus pieskatīja un nebija mazie jāatstāj svešam.
Kad strādāju Jelgavā, no Bauskas mūs veda ar «strādnieku autobusu», kā paši smējāmies. Braucām auditores, grāmatvedes, muitnieces – pilns busiņš. Visas jubilejas un svētkus pa ceļam nosvinējām, bija ļoti jautri.
Vai pēc dabas esat vairāk karjeras sieviete vai mājsaimniece?
– Man tas ir līdzsvarā, kaut arī neesmu no tām, kas varētu tikai mājās sēdēt. Kad esmu mājās, tad ravēju, gatavoju ēst, tīru, mazgāju utt. Kad esmu darbā, stingri daru to, kas uzticēts. Mērķtiecīgi veidojusi karjeru neesmu. Esmu piedalījusies audita vadītājas konkursā «Latvenergo», ko vinnēju, taču toreizējais VID priekšnieks mani atrunāja. Acīmredzot valsts pārvaldē nav tik daudz cilvēku, kas dara vairāk par to, par ko saņem algu, – virza idejas, veido ko jaunu. Tādus cilvēkus pamana.
Laikabiedri jūs raksturo kā ļoti cilvēcisku. Vai apzināti veidojat šādu attieksmi?
– Nezinu, vai no manis kādreiz kāds baidījies, bet respektējuši gan. Taču ar Zinaīdu Jēgeri, kas ir ļoti spēcīga grāmatvede, kuru esmu savulaik auditējusi un uzlikusi uzrēķinu, tagad esam ģimenes draugi, viņa ar vīru ir manu bērnu krustvecāki. Par sīkumiem neesmu cilvēkus sodījusi, ja no tā sekas ir niecīgas. Vienmēr esmu mēģinājusi atrast līdzsvaru, veidot sadarbību starp valsti un komersantiem.
Ko jums, VID vadītājai, ikdienā dod sīkās procesa zināšanas?
– Tas ļoti palīdz. Es pārzinu auditēšanu, uzskaites darbu. Arī Zemgales nodaļā uz nodokļu jomu skatījos plašāk. Man vēl svešāki ir daži specifiski akcīzes nodokļa aspekti, bet pilno auditu es varu uztaisīt arī tagad. Nekad nevar zināt, kurā stāvā būsi rīt, pat ja šodien esi augšējā. Svarīgi noturēt profesionālo līmeni.
Vai VID ģenerāldirektore ir ierēdnes amats, vai tam ir politiska pieskaņa?
– Politisks amats, pilnīgi noteikti. Visās garajās peripetijās, kā mani uz to virzīja, nemaz nemēģināju iedziļināties. Tagad redzu, ka strīdi nebija par mani, tās bija vienas partijas savstarpējās nesaskaņas. Nevaru teikt, ka esmu kompromisa figūra, jo VID ir ļoti liela iestāde ar daudzveidīgām funkcijām – nodokļi, valsts ieņēmumi, muita, finanšu policija, personāla atlase, budžeta administrēšana… Cilvēks no malas uzreiz šo darbu nevarētu darīt. Ja es nezinātu to, ko esmu iemācījusies pa visiem šiem gadiem, nevarētu pieņemt tik atbildīgus lēmumus. Tie visi ir par naudu – simti miljonu, ko nevar parakstīt «autopilotā», nesaprotot, kur jāpārbauda pamatojums.
Gan Nelijas Jezdakovas, gan Vladimira Vaškeviča lietas apēno VID reputāciju. Kā to vērtējat?
– Es pret to izturos līdzīgi vairākumam sabiedrības – ļoti negatīvi. Jebkuras aizdomas par nelikumīgām darbībām grauj reputāciju. Parasti saka – nav notiesājoša sprieduma, taču ir arī teiciens «Nav dūmu bez uguns». No otras puses, esmu ilgi strādājusi ar Neliju Jezdakovu un nevaru vilkt paralēles starp viņu un Vaškeviču. Ja pati kļūtu neērta kādam šajā amatā, esmu gatava atkāpties, nevis aiziet ar safabricētu lietu. Neesmu pārliecināta, ka mūsu valstī nevar būt safabricētas lietas. Ir iespējams man kaut ko pamest kabinetā, kad esmu prom.
Kāds jums ir bijis lielākais piedāvājums «paskatīties caur pirkstiem»?
– Man neviens savu mūžu nav tieši piedāvājis «kukuli», bet Zemgales reģiona VID, kad vadīju audita daļu, nodokļu maksātājs reiz manā kabinetā uz galda atstāja mapīti ar aploksni. Komisija situāciju fiksēja, konstatēja, kas ir aploksnē, saskaitīja naudu, ieskaitīja to kā nodokļus. Pēc tam auditētais «atprasīja «kukuli» atpakaļ», kā paši smējāmies – skaidroja, ka aizmirsis manā kabinetā naudu, ar kuru braucis pakaļ precei. Esmu aplinkus dzirdējusi baumas, ka 300 tūkstoši man doti par labvēlīgu lēmumu, un briesmīgākais man šķiet tas, ka ir cilvēki, kas to izmanto. Kāds piesola «sarunāt» ar VID lēmumu, paņem no uzņēmēja naudu, un, nedod Dievs, sakritības pēc es pieņemu labvēlīgu lēmumu. Es nonāku muļķes lomā, ja uzņēmējs nav pat atnācis ne pie manis, ne maniem kolēģiem. Konkrētajā lietā to uzzināju no finanšu direktores, kas man piezvanīja.
Es runāju ar visiem – klātienē, neklātienē, pati atbildu uz e-pastiem. Es iedziļinos katrā lietā, lai redzu, kādu lēmumu man dod parakstīt. Ja mans viedoklis ar to nesakrīt, iedodu pārbaudīt citam ekspertam. Ja ir pamats, dodu lēmumu pārstrādāt. Biežāk problēmas ir amatpersonām, kas ir nepieejamas. Mans telefons ir internetā. Es runāšu ar tālāko zemnieku no Latgales, ja viņš atbraucis pat nepieteicies, jo mērojis tālu ceļu un nenāk ar sīkumiem.
Uzņēmēji mēdz atteikties stāstīt par savu darbu presei, jo tad uzreiz esot klāt VID kontrole. Vai tiešām VID īpaši uzklūp tiem, kas ir atklāti pret sabiedrību?
– Tas tā nav, taču VID lasa avīzes – sabiedrisko attiecību speciālisti fiksē visu, kas pausts par VID, labs vai slikts. Mēs lasām sludinājumus par saimniecisko darbību, veicam kontrolpirkumus, apmeklējam pasākumus, piemēram, Bauskas kantrimūzikas festivālu. «Bauskas Dzīve» ļoti aktīvi apraksta pārvadātāju, to mēs lasām un paši pārbaudām, bet jūsu ziņas izmantojam kā papildu pierādījumu. Kad ziņojāt par alkohola iznomāšanu, uzreiz reaģējām. Tikai tāpēc, ka kāds stāstīs par uzņēmumu vai pateiks ko sliktu par VID, neviens ar pārbaudi neskries. Protams, es lasu «Bauskas Dzīvi», bet nerakstīšu taču par katru uzņēmumu rezolūciju, lai iet pārbaudīt! Muļķības tās ir! Mēs ikdienā balstāmies uz riska vadību, izmantojam VID un citu reģistru informāciju par komersantu, kur ir ap 200 punktu. Pēc tiem un nesamaksāto nodokļu apjoma veidojas saraksts dilstošā secībā, ar kuru auditori strādā. Skriet uz katru avīzes rakstu – mums kapacitāte to neatļauj!
Ko darāt brīvajā laikā?
– Sestdien un svētdien ir mans brīvais laiks, esmu iemācījusies darbu uz mājām neņemt. Darbdienu vakaros pāršķirstu žurnālus, avīzes, noskatos visas ziņas. Pie grāmatām tieku atvaļinājumā. Nedēļas nogalēs jāapkopj dārzs, šogad pirmo gadu neesam ziemai iestādījuši kartupeļus, bet ir citi dārzeņi, siltumnīca. Jākopj apstādījumi, bet tā ir relaksācija. Tagad dobēm uzlikta melnā plēve un mulča, esmu jau atravējusies. Cenšamies vasarā vienu nedēļu aizbraukt uz siltajām zemēm, jo esmu siltummīle, man ļoti patīk saule. Šogad paliksim mājās – īsti laba vasara!
Ināra Pētersone
Dzimusi Bauskā.
Izglītība:
pabeigusi Vecsaules pamatskolu un Rīgas 64. vidusskolu;
1988. gadā absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju ar kvalifikāciju lauksaimniecības ekonomists-grāmatvedis, kas līdzvērtīga ekonomista profesionālā maģistra grādam;
2003. gadā ieguvusi maģistres grādu uzņēmējdarbības vadībā biznesa augstskolā «Turība».
Darba pieredze:
no 1995. līdz 1999. gadam strādājusi VID Bauskas nodaļā;
1999. – 2001. gadā – VID Zemgales reģionālās iestādes Audita daļas priekšniece;
no 2001. līdz 2013. gadam strādājusi dažādos vadošos amatos VID Galvenajā nodokļu pārvaldē, Nodokļu kontroles pārvaldē;
2013. gadā – Nodokļu kontroles pārvaldes direktore, VID ģenerāldirektora vietniece un pienākumu izpildītāja;
kopš 2013. gada 23. oktobra – VID ģenerāldirektore.
Ģimene: vīrs un divi bērni – dzimuši 1995. un 1996. gadā.
Vaļasprieki: dārzkopība, literatūra.
