Triviāla un vienkārša ir atziņa, ka ar pagātni, ko nav iespējams labot, jāmēģina sadzīvot. Klasiskais jautājums – kā? Katram tā ir citādāka, un tās mērs, nasta vai bagātība skaitāma ar mūža gadiem.
Vai tiem, kas palika uz Sibīriju izvesto tukšo zemnieku sētu kaimiņos, bija viegli? Viņiem vajadzēja noskatīties, kā no kūts izved govis un zirgus un kolhoza fermā tos nobendē badā. Vai milzīgie nodokļi neatkarīgi no rocības nebija smaga nasta? Vai vergu darbs kolhozu sākuma gados par kapeikām vai maišeli graudu algas vietā bija viegls? Žēl, bet esam palaiduši vējā daudzas tās paaudzes atmiņas, jo neesam pierakstījuši. Arī ar to bija jāsadzīvo.
Cilvēks nav vainīgs, ja viņam sāp. Sāp, jo viņš ir dzīvs. Tāpēc var saprast tos, kuri asi un neiecietīgi vērtēja nesen notikušos Bauskas novada teātra svētkus Īslīces kultūras namā, bijušajā «Ļeņina» kolhoza klubā. Pasākuma tematika – atskats uz padomju dzīvi. Teātra ļaudis runāja par to ar humoru, ironiju un smiekliem. Un vielas tur gana, īsta 1. aprīļa smieklu diena. Tiešām jocīgi esam dzīvojuši, bet tas laiks arī ir mūsu mantojums un vēsture, kas diemžēl mūs ietekmējusi vairāk, nekā to gribētos atzīt. Turklāt pasākums bija ļoti labi apmeklēts.
Varbūt patiešām šāds it kā nevainīgs sarīkojums bija pārāk tuvu liktenīgajam 25. martam, un tas cilvēkus aizskāra pamatoti – negaidīti dziļi. Tomēr, lai kādas pārliecības vārdā mēs mestos kaut ko nosodīt, varbūt labāk pašiem vispirms redzēt, uzklausīt, izlasīt. Tad, iespējams, nebūtu pārsteidzīgu vai pat ļaunuma pilnu pārmetumu un komentāru, kurus varējām lasīt internetā, bet kuru autori diezin vai bija represētie. Neizklausījās.
