Dāvanā – vasara laukos! ANNA VAIVODE Bauskas vakara vidusskolā par matemātikas skolotāju nostrādājusi 34 gadus.
Dāvanā – vasara laukos!
ANNA VAIVODE Bauskas vakara vidusskolā par matemātikas skolotāju nostrādājusi 34 gadus. Arī tagad, kad pelnītā atpūtā rit jau astotais gads, Vaivodes kundze labprāt sniedz privātstundas un ar labu vārdu piemin ikvienu skolēnu. Lūk, skolotājas stāstītais:
«Uz Bausku no Jēkabpils pārcēlos 1956. gadā pēc Rīgas Pedagoģiskā institūta beigšanas. Ar latgaļu ceļamaizi ierados klusā pilsētiņā. Darba gaitās man daudz palīdzējušas skolotājas Bērziņa, Krezevska, Šteinharte u. c. Es varētu nosaukt ļoti daudz labu cilvēku, kurus es cienu. Apbrīnoju tagadējo vakarskolas direktori Žuravļovu.
Man dzīvē nekad nav iznācis laika garlaikoties. Skolā vienmēr bija kaut kas jāorganizē, jāpiedalās māsas bērnu un mazbērnu audzināšanā. Pati neesmu apprecējusies. Kā smējās māsas vīrs, es apprecēšoties tad, kad man nebūs jāaudzina viņu bērni… Vienai no sirsnīgākajām dzejniecēm Ārijai Elksnei pieder vārdi: «Grūti ar bērniem, grūti bez tiem,/ Grūti ar vīru, grūti bez tā».
Dzīvoju viena un tāpēc daudz skatos televīziju. Ar interesi sekoju līdzi seriālu varoņu dzīvei. Saskatos viņu rūpes un savējās liekas mazākas.
Katru vakaru pasakos Dievam par nodzīvoto dienu. Esmu katoliete. Agrāk domāju, ka man nav grēku, ko izsūdzēt. Reiz kādā radiopārraidē izskanēja vārdi, ka ir grēks domāt, ka neesi grēkojis. Patiešām, ja sāk analizēt savu dzīvi, tad var atrast mazus grēciņus. Nekad neesmu visa atdevusies darbam, atstāju laiku arī personiskajai dzīvei.
Man prieku sagādā garšīgi paēst. Būtu jauki, ja man būtu stingrāks raksturs… Jūtos laimīga, kad māsas mazmeitas manā nekārtībā atrod lietu, ko jau sen meklēju. Nepatīk, ja man dāvina dārgas dāvanas, svarīgi ir tas, ka atceras. Neesmu kārojusi to, ko neesmu varējusi sasniegt. Centos sevi pilnveidot. Nebiju astes galā, drīzāk starp pirmajiem. Labprāt skatos sporta sacīkstes. Man ir daudz draugu, paziņu un bijušo skolēnu, kuri palīdz, zinot, ka es nevarēšu atdarīt ar to pašu. Viņi cer sagaidīt no manis labu vārdu. Bijusī skolniece man uzdāvināja brīnišķīgu pagājušo vasaru laukos. Jauki!»
Vīrs makšķerē, es – adu
Bauskas vieglatlētiem, kuri trenējušies un vēl joprojām to dara pie Bauskas bērnu un jaunatnes sporta skolas treneres Mārītes Ozolas, viņas mātes ANNAS VAIVODES vārds nevarētu būt svešs.
Daudzi droši vien būs ievērojuši sirmu kundzīti tirdziņā pretī Bauskas 2. vidusskolai pārdodam rakstainus cimdus un zeķes. Par savu dzīvi, kurā, tāpat kā viņas adījumos, nav vienādu rakstu, stāsta pati Vaivodes kundze:
«Mana dzimtā puse ir Rēzekne. Nāku no Goļantiem. Mans otrais vīrs dzīvoja pāri upei, Višos, bet mēs ar viņu satikāmies Rīgā. Bauskā dzīvoju piekto gadu. Pirms tam mitu Ogrē.
Esmu iemantojusi labus draugus. Liktenis mani saveda kopā ar astoņdesmit gadu veco baušķenieci Pelageju Hardakēviču. Es viņu mīļi dēvēju par Paulīni, viņa mani par meitiņu. Palīdzu Paulīnītei saimniecības darbos. Pie viņas es atviegloju sirdi un rodu mieru.
Vislielāko prieku man sniedz dārziņš. Tas izkliedē drūmās domas. Mīlu ziedus un šlāgermūziku. No katras pensijas noteikti nopērku vienu kaseti.
Cenšos dzīvot tā, lai man, vīram Jāzepam, dēlam, meitai un mazbērniem būtu labi. Manā vecumā skaistums vairs nav vajadzīgs. Ar vīru visur ejam kopā – uz dārzu, upmalu, veikalu. Vīrietis ir jātur grožos kā jauns kumeļš. Viņš nav spējīgs mīlēt. Vīrietis ir brīvs un neatkarīgs putns, kurš aizlidos jebkurā brīdī.
Man liekas, ka Jāzepiņš mani par daudz lutina, bieži dāvina ziedus. Viņš ir kaislīgs makšķernieks un kā visi zvejnieki – kluss un nerunīgs.
Kamēr vīrs makšķerē, es adu. Esmu «apadījusi» tuvākos radus, draugus un kundes. Adīdama neko nedomāju. No domāšanas vien nekas nemainīsies. Ar dzīvi jātiek galā pašai.
Pirmais vīrs nomira ar vēzi… Viņš gribēja, lai meita mācās par juristi, bet Mārīte izvēlējās sportu. Es arī jaunībā aizrāvos ar vieglatlētiku. Ļoti patika daiļslidošana. Vēl joprojām ar interesi vēroju sporta pārraides.
Par sevi jūtos droša, jo nav tāda darba, ko es neprastu izdarīt.»
