Sastopot uz ielas Bauskā dzīvojošo ukrainieti Anastasiju Kovaļčuku, reti kurš pateiks, ka cienījamā kundze tikko nosvinējusi 90. dzimšanas dienu. Radinieku sarūpētajā ballītē Bērzkalnos pagājušās nedēļas nogalē Anastasija augstpapēžu kurpēs grieza valsi ar mazdēliem.
Bads un karš
Saņemot pašvaldības dāvanu, Anastasija «Bauskas Dzīvei» pārliecināti saka: «Dvēselē man ir tikai sešdesmit.» Jubilāre jūsmo par skaisto pārsteigumu, ko viņai dzimšanas dienā sarūpējusi meita Marija, vislabākā, vismīļākā, visgudrākā un visskaistākā mazmazmeita ģimnāziste Anna Marija Čaikovska. Anastasijai īpašs prieks par radu bērniem, kas bija ieradušies no Ukrainas un Krievijas.
Jubilāre dzimusi pirms 90 gadiem Ukrainā, ģimenē bijuši septiņi bērni. Prāvo saimi papluinījis bads Ukrainā, pēcāk Otrais pasaules karš. Pašlaik no lielās ģimenes Anastasija palikusi vienīgā.
Vienīgā nožēla
Dzīves līkločiem sagriežoties, Anastasija nonāca Bauskā, kur strādāja dārzeņu pārstrādes uzņēmumā «Zemgale». «Biju pieradusi pie darba, tas mani nebiedēja. Fabrikā strādāju līdz pat tās slēgšanai. Nesūdzos ne par ko, vienīgi žēl, ka neiemācījos latviešu valodu. Kombinātā bez tās varēja iztikt, tāpēc tagad nejūtos īpaši labi, ka ar latviešiem jārunā krieviski,» atzīst Anastasija.
Jubilāre meistarīgi prot sarunu pavērst stāstījumā par savu meitu, viņas labajām īpašībām. Tik cilvēcīgi pašsaprotami izskan mātes atziņa, ka visu mūžu strādājusi, lai meitai dzīve būtu vieglāka, tāpēc nauda un laiks nav žēloti, lai viņai nodrošinātu labu izglītību.
Visu dara pati
Tagad Anastasija izbauda vecumdienas siltā, mājīgā dzīvoklī, telpas glīti izremontētas. Meita Marija stāsta, ka māti vienu atstāt nebaidoties. Brokastis viņa pati sev pagatavo, pusdienas meita atnes. Abas regulāri sazvanās, mamma izstāsta, kā pagājusi diena.
«Pati visu daru. Grīdas mazgāju, putekļus slauku, drēbes izmazgāju un izgludinu. Kad eju pastaigāties, spieķi cenšos līdzi neņemt, jo tad es izskatos veca. Es darītu vēl vairāk, bet meita neļauj,» ar vēlīgu iebildumu grimasi saka Anastasija. Tad pieklusināti nočukst, ka vēl pērnvasar dārzā dēstījusi, ravējusi, audzējusi puķes, pēc tam, meitai nezinot, dažas reizes izaudzēto nesusi uz tirgu pārdot.
«Tāda ir mana devīze – neslinkot, nepadoties, kustēties un darboties. Nesaprotu tos, kas čīkst par slikto dzīvi. Ne viņi karu, ne badu Ukrainā pieredzējuši. Esmu laimīga vadīt vecumdienas Latvijā,» tā šķiroties teic jubilāre Anastasija Kovaļčuka.
