Vairāk nekā gads pagājis, kopš Zemes klēpim atdots skolotājs Kārlis Hammers.
Vairāk nekā gads pagājis, kopš Zemes klēpim atdots skolotājs Kārlis Hammers.
Viņš Bauskas 1. vidusskolā sāka strādāt 1946. gada rudenī. Es mācījos 9. klasē. Atceros, kā mūsu klasei cauri uz nākamo telpu skolotāju veda skolas direktors. (Toreiz mācījāmies ēkā, kas atrodas tagadējā V. Plūdoņa ielā 18.) Audzēkņu acu pāri kavējās pie skolotāja trauslā stāva, tērpta plānā, apnēsātā rudens mētelī, caur kuru izspiedušās lāpstiņas. Kad mūsu klasē notika dziedāšanas stunda, ieraudzījām viņa bālo, kalsno seju, laipnās acis un labestīgo smaidu. Nezinājām, ka skolotājs Hammers atgriezies no apcietinājuma Gulagā, ka skolas vadībai izteiktas pretenzijas pret viņa pieņemšanu darbā. Kā nekā «tautas ienaidnieks». Visus gadus līdz lielā «tautu tēva» nāvei skolotājs tika novērots, izvērtēta viņa darbība. Skolēni, visu to nezinādami, skolotāju cienīja un mīlēja. Šīs patiesās jūtas bija pedagoga un skolēnu panākumu pamatā.
Ātri skolā nodibinājās spēcīgs jauktais koris ar aptuveni 75 dziedātājiem. Labākās balsis iekļāva atlases jeb mazajā korī, arī ansamblī. Oktobra svētkos uzstājāmies nelielajā pilsētas aktu zālē. Dziesmas par Staļinu, dzimteni, partiju. Skatītāju priekšējās rindās pilsētas vadība, partijas un komjaunatnes funkcionāri. Sapratām, ka pēc mūsu kora snieguma tiks vērtēts skolotāja Hammera darbs. Pēdējā dziesma «Lai padomju valstij ir slava!» tika nodziedāta ar skanošu un varenu beigu akordu. Skolotāja sviedriem norasotā piere un pateicības dzirksts par izpildījumu liecināja, ka aizdomas pārvarētas.
Kopš šī un pēc vairākiem turpmākajiem mūsu kora sniegumiem pamazām saplaisāja varasvīru neuzticības ledus.
1947. gada pavasarī ar labiem panākumiem piedalījāmies rajona mākslas skatē.
1948. gadā mūsu skolas koris dziesmu «karā» izcīnīja pirmo vietu un tiesības piedalīties pirmajos padomju Latvijas dziesmu svētkos Rīgā, Esplanādē. Bijām tērpti skolēnu formās. Tautastērpu nebija. Mēģinājumos kopā ar mums vienmēr bija skolotājs Hammers – mūsu uzraugs, draugs, iedvesmotājs. Redzējām Jāni Kalnbērziņu, Vili Lāci un citus. Dziesmu svētku virsdiriģents Leonīds Vīgners cīnījās par krievu garnizona orķestra snieguma saskaņu ar kopkori.
Skolā turpinājās kora nostiprināšana ar dziedātājiem no jaunākajām klasēm. Vajadzēja tautastērpus. Tā bija sarežģīta problēma. Bauskas rūpkombināta audēji apņēmās noaust tautastērpu drānu. Koristēm pašām bija jāgādā blūzes, ņieburi, jostas, saktas. Vainadziņus pinām no dabiskiem ziediem.
Skolotāja vadībā devāmies uzstāties laukos. Atceros kādu 9. maija braucienu un koncertēšanu Vecsaules kultūras namā. Smagās automašīnas kravas kastē saspiedās dziedātāji un skolas pūtēji (vadītājs skolotājs Spalviņš). Gar ceļmalu ziedēja baltās kupenās ķirši, Vecsaules parkā – zeltstarītes. Pēc uzstāšanās skolotājs atļāva neilgu dejošanas prieku.
Arī turpmākajos pavasaros piedalījāmies koru «karos» un skatēs. Vienmēr izvirzījāmies labāko vidū. Ar savu daudzskaitlīgo prieku apvijām skolotāju ozollapu vainagā, ziedu klēpjos.
Vienā šādā reizē kora puiši Mūsā sarāva lielu klēpi ūdensrožu, tās iegūla skolotāja rokās.
Skolotājam bija plašs sirsnīgu draugu un paziņu loks: komponisti, diriģenti, izpildītāji. Viens no viņiem – komponists Jānis Ozoliņš. Mūsu 11. un 12. klašu izlaidumam 1950. gadā komponists veltīja dziesmu «Mīļotā skola». To izpildījām ansamblī. Traģiskas atmiņas saistās ar šo dziesmu, jo tās izpildes laikā tika apcietināts mūsu skolas biedrs – pretošanās kustības dalībnieks.
Pēc vidusskolas absolvēšanas sāku strādāt Bērsteles pamatskolā. Iekļāvos Svitenes vidusskolas korī, kurā līdzās skolēniem dziedāja arī apkārtējie dziedātmīļi. Skolotājam Hammeram bija liela slodze, jo kora mēģinājumi notika Bauskā, Svitenē un citur, kur varēja sapulcināt dziedātāju nelielu grupu.
Šajos gados apguvām jaunas, sirdij tīkamākas dziesmas, kā «Vai var no jauna uzplaukt ievu zari», «Tu esi apvīta ar tumšo mežu šalkām». Kori atļāvās repertuārā iekļaut pat «Līgo vakaru».
Skolotājam Hammeram bija liela pietāte un cieņa pret katru skaņdarbu. Viņš necieta paviršību dziesmu izpildē. Katrai notij, taktij tika pievērsta pedantiska uzmanība.
Gadi pagājuši. To pūrā daudz piedzīvots, pārdzīvots. Skolotāja bijušās meitenes un zēni kļuvuši par sirmiem vīriem un sievām. Salidojumos Bauskas 1. vidusskolā centāmies pārtvert skolotāju savā vidū kā sanošs bišu spiets. Viņš bija mūsu kopā saturētājs, mūsu mīlestība.
K. PAĢE (ZARIŅA), bijusī skolniece un koriste
