80 gadu jubileju svin Anastasija Kugrēna Svitenē.
Anastasija Kugrēna mācījās 2. klasē, kad dzīve piespieda sākt strādāt fermās pie saimniekiem, bet vēlāk kolhozā. Pašlaik viņa lepojas ar savu ģimeni un 60 gadu ilgo laulību.
Kartupeļus raka naktī
Anastasija ir krieviete, dzimusi Lietuvā, bet teju visu mūžu dzīvojusi Latvijā. Viņa bez akcenta runā latviski. Jubilāre smagi nopūšas, kad sāk stāstīt par bērnību: «Bija ļoti grūti. Kad mācījos otrajā klasē, sāku strādāt. Sešdesmito gadu sākumā pārcēlāmies uz Latviju, tagadējā Rundāles novada Svitenes pagastu. No robežas vien nepilni desmit kilometri. Dzīvoju Latvijā, tāpēc šķita svarīgi iemācīties valsts valodu.»
Jubilāre ir vecākā no trim brāļiem un divām māsām. Visi kā viens kopš bērna kājas iesaistīti lauku darbos. «Es visu mūžu esmu strādājusi fermās pie saimniekiem un kolhozā. Darīju visus ar lauksaimniecību saistītus darbus. Ar rokām esmu izslaukusi tūkstošiem govju, gājām ganos, apstrādājām laukus un dārzus. Lielāko mūža daļu esmu cēlusies trijos naktī, lai slauktu govis. Visu darīju. Lai arī dzīvē redzēts darbs vien, es ne par ko nesūdzos. Vajadzēja strādāt, lai izdzīvotu. Citu iespēju gluži vienkārši nebija,» īsi darba mūžu raksturo sviteniece. «Visu paspēt nevarēju. Bija jāaudzina bērni, jāstrādā. Vīrs Jānis citreiz ar traktoru strādāja trīs diennaktis. Lai visus darbus paveiktu laikus, kartupeļus viena pati mēnessgaismā raku pa nakti.»
Traumē sprāgusi bumba
Visu mūžu veiktais smagais darbs Anastasiju ir norūdījis. Lai cik grūti klātos, viņa nekad nesūrojoties. Tēvs par kapeikām racis grāvjus, savukārt mamma strādājusi pie saimniekiem. Uz darbu vecāki gājuši kājām aptuveni desmit kilometru.
Anastasijas mammai veselības likstas sākušās pēc lidmašīnas izmestas bumbas sprādziena. «Mamma kara laikā Lietuvā gājusi pie kaimiņiem pēc piena caur mežu. Virs galvas parādījās lidmašīnas, Pēkšņi spēcīgs dārdiens satricināja tuvējo apkaimi. Mamma sajutusi smagu si-tienu pa galvu. Priekšmets, kurš traumēja mammu, bija šķemba no bumbas,» stāsta Anastasija. Toreiz ārsta pakalpojumi bijuši reti pieejami un parastajiem cilvēkiem praktiski nesasniedzami. Galvas trauma līdz galam netika izārstēta, tas atstājis negatīvas psiholoģiska rakstura iezīmes uz mammas turpmāko dzīvi.
Jauki un sirsnīgi cilvēki
Anastasija un Jānis Kugrēni šogad svinēs 60 gadu kopdzīves jubileju. Iepazinušies ballē Virsītes muižā. Jānis tur katru sestdienu rīkojis danču vakarus. «Dejojām kā traki! Pats uzspēlēju cimboli. Katru nedēļas nogali uz ballēm nāca skaisti sapucējušies cilvēki. Pēc smagās darba nedēļas ļaudis baudīja dzīvi, atpūtās. Tie tik bija labi laiki!» ar smaidu noteic Jānis.
Sešus gadu desmitus Anastasija un Jānis nogājuši roku rokā. «Mēs viens par otru parūpējamies. Esam nešķirami. Katram ir savi untumi un netikumi, bet divi cilvēki tik ilgi viens ar otru var sadzīvot tikai lielas mīlestības dēļ. Neko citu nevajag, tikai mīlestību,» pārliecināti saka Jānis. Viņu papildina Anasta-sija: «Mēs dzīvi dzīvojam plūdeniski, mierīgi un rāmi. Esam iztikuši bez skandāliem un scēnām.»
Abiem ir divi dēli – Arnolds un Ilmārs. Četri mazbērni un pieci mazmazbērni ir Anastasijas lepnums. «Kad mazbērniem atliek laika, viņi atbrauc ciemos. Dēls Arnolds mums ir lielākais palīgs. Visa mana radu saime ir lieliska,» priecājas jubilāre.
Jānis un Anastasija savu čaklumu un darba rūdījumu nodevuši bērniem. «Man puikas jaunībā bija pirmie palīgi. Vēl mazi būdami, brauca ar traktoru un veda sienu šķūnī. Darbs viņiem nav svešs,» savējos uzteic Jānis. Viņaprāt, mūsdienu jauniešiem trūkst disciplīnas. «Jaunā paaudze ir lieli slaisti. Negrib strādāt, bet pelnīt visi grib. Dīvaini. Lai nopelnītu, ir jāstrādā, bet tagad viss, uz ko jaunie cilvēki spējīgi, ir čīkstēt. Mēs, vecie, pat nečīkstam, kaut arī būtu, par ko,» neizpratni pauž Jānis.
Jubilāri apsveikt ierodas draugi un radi. Vīra māsīca Daira un viņas meita Ilga par jubilāri saka tikai to labāko: «Anastasija un Jānis ir ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Vienkārši ļaudis ar plašu sirdi.»
