Cēli un izsmalcināti Parīzes modes tērpi, Eifeļa torņa varenība, ekskluzīvs kabarē šovs. Tā ir tikai maza daļiņa no visa tā, ko 19 gadu vecā baušķeniece Aiga Dāne izbaudīja vairāk nekā mēnesi, strādājot Parīzē par modeli.
Cēli un izsmalcināti Parīzes modes tērpi, Eifeļa torņa varenība, ekskluzīvs kabarē šovs. Tā ir tikai maza daļiņa no visa tā, ko 19 gadu vecā baušķeniece Aiga Dāne izbaudīja vairāk nekā mēnesi, strādājot Parīzē par modeli.
Aicināju viņu dalīties iespaidos par modeles darba gaitām.
Cik man zināms, lai modele tiktu darbā uz ārzemēm, sevi jāpierāda arī Latvijā. Kā tas notika ar tevi?
– Viss nāca pakāpeniski, soli pa solim. Kad pabeidzu devīto klasi Bauskas pamatskolā, iestājos modeļu aģentūrā “Aija Fashion”. Gadu vairākas reizes nedēļā vakaros braucu uz nodarbībām Rīgā. Viegli tas nebija, mājās atgriezos vēlu vakarā, un bija jāpagūst izmācīties. Ar visu veiksmīgi tiku galā.
Kad aģentūru “Aija Fashion” likvidēja, pieteicos modeļu aģentūrā “Natalie”. Piedalījos vairākās modes skatēs. Pagājušā gada vasarā “Natalie” aģentūras direktors man piezvanīja un izteica jauku piedāvājumu – piedalīties starptautiskajā modeļu konkursā “Baltic Beauty 2005”. Biju patīkami pārsteigta un sāku mērķtiecīgi tam gatavoties.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par konkursu “Baltic Beauty”!
– Jau sākumā zināju, ka ar uzvarētāju tiks noslēgts līgums par darbu Ņujorkā. Protams, nedaudz cerēju uz uzvaru, bet galvenais, izbaudīju iespēju piedalīties. Divas nedēļas katru dienu apmēram piecas stundas 26 dalībniecēm bija daudz kustību vingrojumu – aerobika, baleta nodarbības. Izkopām skaistāku stāju un vijīgas ķermeņa kustības. Konkursā bija četri iznācieni.
Ieguvu sponsoru firmas simpātiju balvu. Ballītē no ļoti daudziem saņēmu uzslavas par to, ka biju labākā. Tā kā konkursā mūs vērtēja profesionāļi no ārzemju modeļu aģentūrām, Parīzes pārstāvis mani ievēroja.
Tātad konkurss “Baltic Beauty” bija tā vieta, kur tevi pamanīja?
– Jā, pavisam drīz, vasaras beigās, piedāvāja braukt prom strādāt. Taču tajā brīdī man svarīgākas bija studijas, jo biju jau iestājusies Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē, tūrisma un viesnīcu vadības nodaļā. Nolēmu – sākšu studēt un tad kaut kur došos. Pavisam negaidot, šogad, janvāra beigās, “Natalie” direktors aicināja pēc dažām dienām doties uz Parīzi. Vairs nedomāju, kravāju somas un devos prom. Bija ļoti grūti atvadīties no mīļā drauga Riharda.
Ko pirms tam biji dzirdējusi par modeļu darbu ārzemēs? Vai par kaut ko satraucies?
– Zināju, ka darbs nav viegls, pašai tas ir jāizkaro. Nervozēju. Dzīvoju kopā ar meitenēm no Rumānijas, Brazīlijas un Norvēģijas. Varēju izvēlēties dzīvot viena istabiņā vai divatā. Gribēju divatā, lai nebūtu tik skumīgi. Meitenes, man par pārsteigumu, bija ļoti draudzīgas. Tik ļoti sadraudzējos ar poļu meiteni, ka, prom braucot, manā gultā zem segas viņa atstāja pārsteigumu – mīļu vēstulīti.
Kādas bija tavas darba dienas Parīzē?
– Pēc nedēļas dabūju pirmo darbu. Četras dienas piedalījos modes skatē, kur demonstrēju tērpus. Katru dienu bija cita dizainera tērpi. Grūtākais bija paspēt pēc iznāciena ātri pārģērbties.
Pusotru nedēļu strādāju slavenajā modes namā “Givenchy”. Tur gatavoja jauno kolekciju, un es laikoju tērpus. Nevienā darba vietā pret sevi nejutu negatīvu vai pazemojošu attieksmi. Nebija tā, ka meitenes, lai ieriebtu cita citai, griež papēžus. Visas tur ir neatkarīgas, katra par sevi.
Kas tev šķita grūtākais, strādājot Parīzē?
– Patiesībā bija daudz grūtāk, nekā iedomājos. Man kā modelei darba diena ilga aptuveni piecas stundas. Kad tik daudz laika jāpavada, staigājot kurpēs ar desmit centimetru augstiem papēžiem, kājas palika nejutīgas.
Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt veiksmīgai modelei?
– Sabiedrībā valda stereotips, ka modelei jābūt noteiktiem parametriem. Ar to vien nepietiek, modelei jābūt atvērtai, komunikablai, intelektuālai, smaidīgai. Lai arī kāds būtu noskaņojums, visu laiku klientam ir jāteic, ka tērps patīk. Jājūtas pārliecinātai.
Kāds bija mirklis, atlidojot atpakaļ dzimtenē? Vai nākotnē plāno vēl kādu reizi doties uz ārzemēm?
– Lidostā, skaisti tērpies uzvalkā, mani sagaidīja draugs Rihards ar lielu ziedu pušķi. Tas bija neaprakstāmi aizkustinošs brīdis…
Direktors no Parīzes aģentūras sacīja, ka gaida mani šovasar darbā. Plānoju pēc sesijas turp atkal braukt, jo tā ir vienreizēja iespēja sevi pilnveidot, kā arī nopelnīt. Nebiju domājusi, ka saņemšu tik daudz naudas, lai pēc izdevumu norēķina aģentūrai tā paliktu arī man. Ja piedāvājumi būs un varēšu izbrīvēt brīvu laiku, ja draugs tam piekritīs, tad izmantošu izdevību braukt.
