Kamēr par kādu jomu daudz neko nezini, kamēr nav bijusi iespēja salīdzināt ar kaut ko labāku – viss kārtībā, kreņķu nav. Tiklīdz uzzini, kā jābūt un ka var būt daudz labāk, nekā esi pieradis, – sākas problēmas.
Kamēr par kādu jomu daudz neko nezini, kamēr nav bijusi iespēja salīdzināt ar kaut ko labāku – viss kārtībā, kreņķu nav. Tiklīdz uzzini, kā jābūt un ka var būt daudz labāk, nekā esi pieradis, – sākas problēmas. Ar mani tā noticis sabiedriskās ēdināšanas jomā. Ko un kā Bauskas ēstuves sniedza priekšā, bija labi. Uztvēru te visu ar vidējam latvietim raksturīgo pieticību, kam moto precīzi piedēvējis Ainars Mielavs: kā ir, tā ir…
Pirms gada man tuvu cilvēku dzīve un līdz ar to arī manējā iegriezās citādi, iepazinu Eiropas rietumzemju restorānus no virtuves puses, uzzināju, kā jāstrādā profesionāliem pavāriem, viesmīļiem un bārmeņiem. Bija tik interesanti! Bet… sagādāju lielas raizes sev, jo tik ļoti sevi nākas pārvarēt, iegriežoties vairākās Bauskas kafejnīcās un ēdnīcās.
Patiesībā jūtos draņķīgi, jo zinu, ka neko pārmērīgu negribu sagaidīt no sabiedriskās ēdināšanas, sākumam tikai dažas elementāras lietas – tīrību, siltu, kūpošu ēdienu un attieksmi, ka esmu gaidīta un uzņēmējam vajadzīga kliente. Nemaz nemēģinu sekot līdzi tam, kā strādā oficianti, kā plīvo meiteņu garie mati un zibinās auskari, kas grasās iekrist klientam zupā. Par ēdiena kvalitāti, garšu, par apkalpošanas daudzajiem knifiem pat nesapņoju.
Jūtos draņķīgi, jo saprotu, ka arī elementāras prasības kafejnīcu personāls mazpilsētā uztver kā apvainojumu, piekasīšanos. Bet piemēri ir šādi. Uz galda man priekšā tiek nolikts cukurtrauks, kam maliņas ar netīri brūnu valnīti, bet iekšā ieliktā karotīte apvēlusies ar brūnu cukura kārtu triju dienu biezumā. Citur, sēžot pie galda, visu laiku sevi jāpiespiež neuzlikt rokas uz tā, jo vienreiz mēģināju un ierāvu skabargu. Galda dēļi pat neēvelēti. Tualetes… Smirdīgu pieslaucītu papīru grēda kaktā, izlietne mēnešiem nemazgāta.
Tāda tā kārtība. Parasti šajās situācijās rīkojos nepareizi, noskaitu līdz desmit un nesaku neko… mīļā miera labad.
Nesen kādā restorāniņā Portugālē manam galda biedram atnesa neizceptu zivi. Viņš izrādīja lielu neapmierinātību, lai gan tūlīt bija klāt pavārs un īpašnieks. Visi atvainojās vairākas reizes, zivi aiznesa prom, atnesa kārtīgi izceptu. Rēķinā zivs vispār nebija iekļauta. Es, protams, domāju, tas ir par traku, teicu, ka atstāsim gan vairāk naudas, pārtiku viņi taču tērēja, atvainojās arī. Pavadonis mani “atsēdināja”, lai es beidzot tiekot vaļā no savas latviskās pieticības un lai saprotot, ka dzīvojam Eiropā, kur servisam ir savi standarti.
Tieši tāda situācija atgadījās vienā no Bauskas ēstuvēm. Pasūtījām ceptu zivi. Viena bija gatava, lai gan tikai remdena, otra jēla. Oficiante aiznesa jēlo ēdienu, pēc laiciņa atnesa kārtīgi izceptu. Pavārs atvainoties neiznāca (kaut kāda iedomīga prasība?), rēķinu šis starpgadījums arī nesamazināja. Es, protams, klusēju dziļā latviskā pieticībā. Bauskas standarti.
Tomēr sabiedriskās ēdināšanas kvalitāti un standartu paaugstināt iespējams tikai ar klientu, sabiedrības attieksmi. Ja prasīsim, ar laiku kvalitāte augs, ja neprasīsim – viss paliks, kā ir.
Arī “Bauskas Dzīvē” rubrika “Kā garšo?” ieviesta tālab, lai kopīgi rūpētos par labāku ēdināšanas servisu mūsu rajonā, lai raisītu iedzīvotāju diskusiju par šo tēmu. Katrā no šiem apskatiem, par katru no kafejnīcām, ēdnīcām vai restorāniem sniedzam pozitīvo un arī kritizējamo. Cilvēki cenšas un strādā, to novērtējam, taču slavas dziesmas nedziedāsim.
