Bārbelietis Kaspars Ozoliņš, kaut tikai četrpadsmit gadu vecs, jau paguvis izbaudīt, ko nozīmē piedalīties autosacīkstēs.
Bārbelietis Kaspars Ozoliņš, kaut tikai četrpadsmit gadu vecs, jau paguvis izbaudīt, ko nozīmē piedalīties autosacīkstēs.
Pagājis gads, kopš Kaspars pirmoreiz ar onkuļa dāvināto, padomjzemē ražoto ZAZ markas mazauto jeb tautā saukto zapiņu sāka trenēties braukšanā. Padomus, kā «izņemt» trasē pagriezienus un citus autobraucēju «knifus», Kasparam treniņos atklāja labi pazīstamais autosportists Pēteris Neikšāns.
Pagājušajā vasarā Kaspars piedalījās vairākās amatieru «zapiņbraucēju» sacensībās. Augustā gandrīz divdesmit dalībnieku konkurencē Ogres trasē Kaspars izcīnīja otro vietu, pierādot sev un citiem, ka izvirzīties priekšgalā var gan braucot ar jūtām, gan arī ar prātu.
Cerības liek uz «divrīkļu» karburatoru
Dažs par zapiņiem pavīpsnā un mazauto sacensības uzskata par šovu. Taču sacīkstes ir nopietnas – tās notiek tajās pašās trasēs, kur sacenšas profesionāļi, un arī rūpīga sagatavošanās sacīkstēm ir ne mazāk svarīga.
Bieži vien spēkošanās notiek pamatīgos dubļos. Tvertne ūdenim, kas paredzēts vējstikla mazgāšanai, vienā mirklī tukša. Tādās reizēs karsēji mēdz stāvēt trases malā ar uzpildītiem ūdensspaiņiem. Tiklīdz savējais ir pietuvojies, gāž ūdensšalti stiklā, lai vismaz uz brīdi braucējam būtu atjaunota redzamība.
Lai veicinātu oriģinālā 40 zirgspēku dzinēja dzesēšanu (zapiņa dzinējs tiek dzesēts ar gaisu), Kaspara braucamrīka dzinējam ir pievienots speciāls radiators, kurā tiek atdzesēta sakarsusī motoreļļa. Lai braucamais būtu ņiprāks, degmaisījumu jauc «Opel» (1,3 litru dzinējam domātais) «vienrīkles» karburators, bet degvielas tvertnē tiek iepildīts 95. un 76. markas benzīna maisījums. Kaspars zina – ja izdosies uzstādīt «divrīkļu» karburatoru, «tad būs īstais». Padomā ir arī forsēt motoru līdz 1,3 litru tilpumam.
Kaspars piebilst, ka viena no priekšrocībām zapiņam – tas lieliski pārvar dubļu lāmas, atstājot aiz sevis žiguļus un pat dažu importa auto.
Sacensību laikā neiztikt bez automašīnu «burzīšanās». Parasti tā vērojama dažus mirkļus pēc starta, stāsta Kaspars. Lai braucēji sadursmēs vai mašīnai apgāžoties neciestu, jāievēro obligātie drošības nosacījumi – auto jāaprīko ar masas slēdzi, drošības stieņiem, bet pašam pilotam brauciena laikā jābūt piesprādzētam un ar ķiveri galvā.
Brīvajos brīžos – prom uz garāžu
Uz sacensībām Kaspars parasti dodas kopā ar māsu un vecākiem. Tēvs Jānis, pēc izglītības inženieris mehāniķis, vienmēr ir palīgs un padomdevējs, ja gadījusies kāda tehniska kļūme vai arī nepieciešams ko «saķīlēt», uzlabot.
Šogad Kaspars beigs devīto klasi Vecumnieku vidusskolā. Daudz laika jāvelta mācībām, tādēļ garāžas durvis tiek virinātas krietni vien retāk nekā vasarā. Taču Kaspars ir pārliecināts – kas reiz izjutis autosporta azartu, tas pie pirmās izdevības sēdīsies savā braucamajā, lai arī vecā zapiņā, un dosies uz startu, lai izbaudītu cīņas garu un gūtu jaunas izjūtas.
